Pēc neatkarības atgūšanas ik gadu tauta atzīmēja svarīgas vēsturiskas dienas, piedaloties arī deputātiem, ministriem. Valsts prezidents pirmajā prezidentūras gadā pat ieradās uz Politiski represēto apvienības konferenci.
Pēc neatkarības atgūšanas ik gadu tauta atzīmēja svarīgas vēsturiskas dienas, piedaloties arī deputātiem, ministriem. Valsts prezidents pirmajā prezidentūras gadā pat ieradās uz Politiski represēto apvienības konferenci. Lūzums iestājās 1998. gada 16. martā, kad mūsu sirmie leģionāri gāja pie Brīvības pieminekļa un ar trīcošām rokām nolika ziedus. Vietējā un aizrobežu krievu prese vienbalsīgi ierēcās: «Fašisti soļo pa mūsu pilsētu! Nost ar agresīvo nacionālismu!» Mūsu valdība, īpaši ārlietu ministrs un prezidents, nobijās. Lai izlīdzinātu lielajam brālim nodarīto «morālo kaitējumu», atlaida no darba augstāko valsts militārpersonu.
Vēl lielāku protesta vētru izraisīja grāmatas «Baigais gads» atkalparādīšanās, kaut gan pirms pusotra gada tās iznākšana tika uzņemta visai mierīgi. Tur fiksēti dokumentāli fotomateriāli par komunistu zvērībām 1940. un 1941. gadā. «SM segodņa», «Panorama Latviji» ar Voroncovu, Plineru un mūsu Jurkāna kompāniju priekšgalā pasludināja Latviju par Krievijas ienaidnieku numur viens. Nelīdz pat tas, ka Dievs bija uzklausījis Birkava un Ulmaņa lūgšanas par referendumu. Tiek izvirzītas jaunas pretenzijas – par nepieņemamo izglītības likumu un lēno naturalizācijas gaitu.
Minēju tikai dažus faktus no bēdīgās īstenības, bet arī teiktā pietiek, lai secinātu, ka to, ko nepieveica ienaidnieka lodes un Gulaga katorga, paveic samierināšanās, gļēvas runas par integrāciju, naturalizāciju un līdzāssadzīvošanu ar iekarotāju pēc van der Stūla receptes, kurš cenšas par katru cenu panākt, lai nākamajās vēlēšanās uzvarētu Jurkāna bloks. Tad iestāsies draudu un bezcerības krēsla. Velti šķiež līdzekļus Sorosa fonds un mūsu valdība valodas mācīšanai. Pretī saņemam negribēšanu un viltotas izziņas par valsts valodas prasmi.
Grāmatas «VIA dolorosa», «Veļupes krastā» u. c. nav spējušas pilnībā aptvert un attēlot tos pāridarījumus, to nežēlību, ko piedzīvojuši latviešu vīri, sievas, sirmgalvji un mazi bērni. Mēs klusējam, kad vakardienas kaklakungi un valdošie «vecākie brāļi un māsas» (ar maziem izņēmumiem) nekaunīgi un melīgi brēc pēc cilvēktiesībām. Tautai jāzina pagātne bez Rīgas komisiju izvērtējuma, lai naivumā un lēnprātībā (kuras latviešiem netrūkst) nesapītos pelēkā masā ar vakardienas okupantiem. Prezidents cenšas apvienot tos, kuri karā cīnījās par staļiniskā komunisma saglabāšanu un visus pēckara gadus baudīja privilēģijas, ar tiem, kuri cīnījās par Latvijas neatkarību, izgāja partizāņu un Gulaga moku ceļus un atgriežoties tika nievāti un nicināti kā nesakautie fašisti.
Atceroties 25. martu un 14. jūniju, mums jārēķinās, kā uz to skatīsies Pliners, Ždanoka, Rubiks, Voroncovs, Lužkovs un jaunie «komunfašisti» (Liepājā viņu esot jau 100). Rubikietis Jānis Urbanovičs ieteica pie Brīvības pieminekļa 16. martā neiet, jo iespējamas provokācijas. Vai 25. martā, deportāciju 50 gadu drīmo atmiņu dienā, to nebūs?
