Ar Arvīdu Saulīti tikšanos norunājam kalna trīsdesmit grādu leņķī.
Ar Arvīdu Saulīti tikšanos norunājam kalna trīsdesmit grādu leņķī.
Viņš pārjautā, lai pārliecinātos, vai pareizi sapratis. Bet tas vienīgi tāpēc, ka neesmu no viņa tuvākajiem draugiem. Arvīds ir Bauskas 1. vidusskolas audzēknis.
Tev jau kādu laiciņu ir astoņpadsmit gadu. Kā tu raksturotu pašreizējo vecumu?
– Septiņpadsmit un astoņpadsmit neatšķiras. Es pat nezinu, vai ir atšķirība starp sešpadsmit un astoņpadsmit. It kā teorētiski skaitās pilngadība. Diemžēl visu joprojām nosaka vecāki. Ir grūti pēkšņi iegūt patstāvību. Tas atkarīgs arī no ģimenes.
Vai tu plāno savu dzīvi?
– Rītdien – maksimālais. Plānoju varbūt nākamo nedēļu, bet tas jau ir pārāk daudz. Patīk spontānas lietas. Mani pat stundu saraksts kaitina.
Kas, tavuprāt, ir bohēma?
– Bohēma ir tad, kad nav nekā. Tad, kad nav sistēmas. Man mājās ir bohēma: plates mētājas pa grīdu (ak Dievs, cik skaisti!), ir trokšņu taisītājas – četras skandas –, arī rakstāmgalds, bet nav krēsla, nav arī aizkaru. Kad ienāk prātā dzejolītis, nav krēsla, lai sēdētu pie galda, tāpēc uzrakstu uz sienas.
Par ko tu raksti dzeju un prozu?
– Nekad neesmu varējis uzrakstīt kaut ko gaišu. Es vienmēr meklēju «utis». Kādu laiku manos darbos dominēja Edija Lieliskā tēls, viņš bija lielisks it visā, ko darīja.
Kas ir tavas dzīves vitamīni?
– Mūzika. Merlins Mensons. Ir tā, ka es bez mūzikas nevaru dzīvot. Visur, kur esmu, cenšos radīt troksni. Ne jau pats, es staipu līdzi mūziku. Patlaban visu iedzīvi esmu aiznesis uz garāžu.
Ko tu pats dari mūzikas jomā?
– Kopā ar trim puišiem – Sandri Brūveli, Gati Orlicki un Ivaru Karpiču – vandāmies radošā grupā «Dirty Art». Esam ierakstījuši deviņus diskus, top desmitais. Bija periods, kad katru mēnesi iznāca jauns disks. Atšķirībā no citiem māksliniekiem mūsu albumos ir ap trīsdesmit skaņdarbu. Tie ir internacionāli, iedziedāti krievu, angļu, latviešu un vācu valodā. Ir arī daudz plaģiātu, kaverversijas Ozola un «Rammstein» dziesmām. Dažas no tām: «Nešpetnais buduārs», «Kurpju pārdevējas izdevīgais piedāvājums», «Kurskas magnētiskā anomālija», «Georgs (no Pārmēmeles)». Tagad dziesmām zudusi tā mežonība, kas bija sākumā, teksti kļuvuši nopietnāki.
Kas ir tekstu autors?
– Kad sanākam kopā, mums ir slimība «gabaltaisis», tad arī kopā domājam. Es savus dzejoļus atnesu. Esam ņēmuši tekstus arī no neķītro tautasdziesmu krājuma «Puisīt’s tek uz meitiņu».
Vai esi nolēmis arī savu nākotni saistīt ar mūziku?
– Diez vai sanāks. Tas būtu skaisti, bet nav reāli. Šeit ir Latvija, un ar to jau viss izteikts. Būdams mākslinieks, neko nenopelnīsi. Mani kaitina tās jaunās grupiņas, kas saradušās tikai tāpēc, ka tas ir moderni, tāpēc, ka to pieprasa. Latvijā trūkst labas rokmūzikas.
Kas tev nepatīk tāds, kas citiem patīk?
– Džinsu audums. Kā citiem izskatās, patīk, bet pats tajā neģērbjos. Vēl man nepatīk bezdarbs un bezdarbība. Savukārt man atšķirībā no citiem patīk Merlina Mensona mūzika. Tā ir patiesāka, sāpīgāka, tomēr skaistāka. Man patīk arī šausmu filmas un mana istaba.
Vai publicitāte tev ir vērtība?
– Nē. Tieši tāpēc es arī izvairos fotografēties. Tas pat traucē. Ir labi, ja uz tevi skatās kā uz neatkarīgu, jo tu vienkārši esi.
Ja vēlies klausīties jau par skaistu atzītu mūziku, tu maksā par vārdu vien, bet vienlaikus ir daudzi citi labi un ļoti interesanti neatzīti gabali, kurus var dabūt lēti. Kāds jau ir teicis, ka tikai ģēniji drīkst atļauties būt garlaicīgi, tāpēc uz pirmā pakāpiena to nevar uzdrīkstēties.
Nauda. Kur tai ir vieta tavā vērtību skalā?
– Nauda ir laba tik ilgi, kamēr tā ir. Kad tās nav, tad tai vairs nav jēgas. Es ienīstu naudu un reizē mīlu to. Nauda liek darīt visādas cūcības. Es neminēšu klasiskus variantus, bet nauda tik daudz ko var sabojāt, piemēram, laulības dzīvi.
Ko tu domā par dzīvi laulībā?
– Man ir bail tikt kaut kādā veidā ierobežotam, tāpēc es laulību uzskatu par kļūdu. Ja tu mīli otru, kādēļ vajadzīgs gredzens? Es neesmu nekāds fiksais zellis, man ir grūti pierast pie jauniem apstākļiem. Ja man diendienā jāredz, kā viņa mazgā zobus, tad man to nevajag.
Vai tev ir kāds iecienīts izklaides veids?
– Ko vispār uzskata par izklaidi? Es teiktu – tas, ko tu dari tad, kad nedari to, ko tu negribi darīt. Nav nekāda īpaša izklaides veida, apmeklēju tos pašus retos pasākumus, kas notiek Bauskā, kaut kur aizbraucu. Bezdarbība gan nav labākais izklaides veids, bet reizēm tā ir nepieciešama, lai saprastu, cik vērtīga ir darbība.
Ko tu ieteiktu darīt Bauskā palikušajiem?
– Es nezinu.Vasara ir diez- gan sāpīgs periods un patiesībā nemaz nav nekas skaists. Galu galā nemeklēt striķi. Peldēties. Censties atrast to, ko ziema bija noslēpusi.
