Šī ir publicista un vēsturnieka divpadsmitā grāmata no tām, ko viņš sarakstījis Latvijas atjaunotās neatkarības gados.
Šī ir publicista un vēsturnieka divpadsmitā grāmata no tām, ko viņš sarakstījis Latvijas atjaunotās neatkarības gados.
V. Lāča iecere gan bijusi uzrakstīt kritisku grāmatu par mūsdienu Latvijas politiķiem. Taču notikumi 16. martā, kad valdība vērsās pret leģionāru vēlmi pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus kritušo piemiņai, viņu ietekmējuši tik spēcīgi, ka nolēmis ķerties pie grāmatas par leģionu. Līdz tam izlasīta gandrīz visa iespējamā literatūra par šo tēmu, savākts faktu un materiālu sakopojums, kā arī paša, bijušā leģionāra, spriedumi un pārdomas.
Izdevuma pirmajā nodaļā autors sniedz uz dokumentiem balstītu pētījumu un secinājumus. Arī šādu: “Pirmo oficiālo paziņojumu pēc Otrā pasaules kara, ka latviešu leģionāri nav saistāmi ar vācu SS vienībām un šo vienību izdarītajiem kara noziegumiem, sniedza Lielbritānijas Ārlietu ministrija 1946. gada 4. februārī britu bruņoto spēku komandierim Vācijā.”
Turpmākajās lappusēs V. Lācis detalizēti atskatās uz 1940./41. gada notikumiem Latvijā, norādot izmantoto bibliogrāfiju. Viņš secina: “Nebūtu bijis Baigā gada, nebūtu bijis Latviešu leģiona.” Autors skata arī valsts tapšanas periodu, kad latviešos veidojās valstiskā apziņa “ārpus citu tautu ideoloģijas loka”. Grāmatā izsmeļoši stāstīts, kā un kāpēc radies Latviešu leģions, raksturoti cīnītāji tieši kaujas laukā.
Izdevums nācis klajā 2006. gadā. Tas ir bagāts izziņas materiāls plašam lasītāju lokam, īpaši tiem, kam svarīga savas tautas patiesā vēsture.
