Senos laikos Maučupes krastos slējās Pograničas muiža. Līdzās lepnajai muižas celtnei bija saimniecības ēkas, no saules stariem varēja paslēpties parkā simtgadīgo koku paēnā.
Gāja gadi, mainījās laiki, jaunu veidolu ieguva ēkas, ūdens straujais tecējums apstājies gausā grāvī, kuru vietējie joprojām dēvē par Maučupīti. Kopsaimniecības laikos muižas ēku nojauca, kūti pielāgoja teļu audzēšanai, uz kalpu mājas pamatiem būvbrigāde no Ukrainas vienā vasarā «uzrāva» divstāvu dzīvojamo māju. Godājot sen aizgājušos laikus, astoņu dzīvokļu namam piešķīra nosaukumu «Upītes», bet Pograničas vārds saglabājies vien autobusu pieturas nosaukumā.
Lielisks sākums
Šī gada konkursā «Bauskas novada rota» Gailīšu pagasta mājas «Upītes» iemītniekus uzteica par lielisku sākumu un mērķtiecīgām iecerēm. «Bauskas Dzīvi», viesojoties «Upītēs», pārsteidza lielā platībā glīti nopļautais mauriņš un puķes. Tās dižojās savā krāsu daudzveidībā gan nama priekšā, gan aiz tā – rūpīgi koptajos dārziņos. Dzidra Valta «Upītēs» dzīvo kopš mājas uzcelšanas 1974. gadā. Viņa atceras, kā, kopsaimniecībām izjūkot, fermu privatizēja, tad drīz vien izvāca lopiņus un ēku nojauca. Līdzās kūtij esošā mēslu krātuve tika daļēji izvesta, tagad tā aizaugusi ar meldriem. Aiz mājas esošo zemi, kur reiz bija izbūvēti aploki teļiem, sadalīja iemītniekiem dārziņu veidošanai.
Sākumā ar zemes darbiem gāja visādi, dažbrīd nezāļu un krūmu audzes pārsniedza cilvēku augumu. Bet tagad līdzās burkāniem, bietēm un ogulājiem dārziņus rotā kāršrozes, krāsainas vasaras puķes. «Kad tu no rīta pamosties, izej laukā, tu taču negribi visapkārt skatīt nezāļu laukus, sakritušus koku zarus, lapas un visādus netīrumus. Tas arī bija galvenais, kādēļ viens, otrs, trešais dzīvokļa iemītnieks sāka kopt mājas apkārtni. Redzot, kā viens strādā, citi nāca talkā,» tā nama apkārtnes labiekārtošanas sākumus atceras iedzīvotājs Ainārs Valts.
Pašu priekam
Tagad glīti sakopta apkārtne – tā jau «Upītēs» dzīvojošajiem ir pašsaprotama lieta. Ir trimeris, zāles pļāvējs, benzīnu to darbināšanai sagādā kāds iedzīvotājs, citu reizi cits. Līdzko ir vaļa, kāds no mājiniekiem dodas pļaut zāli, ravēt durvju priekšā esošās puķu dobes. «Dažreiz atbrauc ciemiņi, radi no Rīgas un brīnās, kāda firma te to visu tik skaisti sakopusi. Ar smaidu sejā atbildu, ka to mēs paši visu darām. Un ne jau viesiem, bet pašu priekam,» stāsta Rudīte Sprukste.
Ar smaidu viņa atceras, kā ciemos sabraukušie mazie rīdzinieki bezbēdīgi izskrienas pa rūpīgi pļauto zālienu. Te viņi var droši spēlēt sunīšus vai paslēpes, jo izklaides neierobežo betona trotuārs vai pa ielām nemitīgi joņojošās automašīnas.
Lapsa lavās gar mežmalu
Kad vecie krūmi izcirsti, zāle vienmēr rūpīgi nopļauta, var labāk saskatīt apkaimē mītošās dzīvās radības. Tepat līdzās ir stārķu ligzda. «Upīšu» ļaudis nedaudz norūpējušies, jo šovasar varžu ķērājiem pēcnācēju nav izdevies izaudzināt. Agros rītos bieži vien sastapts garausis. No parka vecās daļas tas ieļekato koptajā zālienā, pasilda ausis rīta saules staros, tad aizlec uz Maučupītes pusi. Nekāda vaļošanās garausim sētā nesanāk, jo šad un tad parka nomalē ir lapsa redzēta.
«Paši konkursam nepieteicāmies, mūsu pagasta pārvaldes vadītājs Aleksandrs Gurkovskis rosināja piedalīties šajā skatē. Kad uzzinājām, ka mūsu veikums pamanīts un uzteikts, protams, bijām priecīgi. Balva piešķirta par lielisku sākumu. Tas nozīmē, ka darbs jāturpina,» to apliecina Edgars Valts.
Izrādot māju, «Upīšu» iemītnieki neslēpj, ka vairāk nekā 40 gadus vecā ēka prasa arvien prāvākus ieguldījumus. Vai visos dzīvokļos izdevies ielikt jaunus logus, kas lauku ļaužu maciņiem nemaz nav bijis tik vienkārši. Visvairāk naudas būs vajadzīgs jumta remontam, jādomā par fasādes atjaunošanu, savu laiku nokalpojuši arī skursteņi. «Paši te dzīvojam, pašiem jādomā, kā visu izremontēt. Cits neviens te nenāks nedz jaunas durvis ielikt, nedz jumtu nomainīt,» nevis žēlabas, bet apņēmība skan R. Sprukstes balsī.
