Vakarā vēlu braucot no Rīgas, pamanīju viņus ceļa malā pie paša Mēmeles tilta. Savās mazajās galviņās izsprieduši, ka brauktuve ir brīva, viņi steidzās to šķērsot. Man auto nācās stingri sabremzēt, lai nenotiktu kas nepatīkams. Straujajā manevrā lieliski reaģēja priekšējā solā sēdošais pirmklasnieks un droši tvērās pie roktura.
«Re, skolotājai bija taisnība! Zaķi ir tie, kas nes mums visiem krāsainās olas. Mēs vēl klasē skatījāmies no veikala atnesto olu kastīti. Tur tās bija brūnas un neapkrāsotas. Un šitie zaķi arī noteikti bija devušies savās olu piegādāšanas gaitās. Ko citu viņi naktī pilsētā darītu?!» mazais puika tikko vēroto savija ar agrāk iegūto informāciju un virknēja pārliecinošus argumentus.
Nekas cits neatlika, bija jāpiekrīt. Diezin vai būtu prāta darbs mazajam skolniekam kaut ko klāstīt par dzimušo Dieva Dēlu, viņa nāves mokām, augšāmcelšanos. Un kur tam visam pielikt stāstu par krāsainajām olām? Nebūtu viegli vēlajā vakara stundā skaidrot arī dabas maģisko ritējumu, kura galvenā noteicēja ir Saule. Tās augšāmcelšanās pie debesjuma ir pietiekams iemesls priekam. Saulei par godu pavasara Lielajā dienā, kas ne vienmēr sakrīt ar kristīgās sabiedrības rēķinu, mēs savu vidi daiļojam ar apaļiem siera rituļiem, krāsainām olām un bezbēdīgu šūpošanos.
Tikpat grūti būtu mazo prātgalvi pārliecināt, kāpēc tieši zaķiem, nevis, piemēram, ežu mātēm vai krustknābjiem uzticēta olu apgādes misija. Tas, iespējams, tādēļ, ka pavasarī divkājainie «zaķi» kļūst jo pievilcīgāki. Izkāpuši no ziemas zābakiem un garajām biksēm, viņi kārdinoši sveicina vīriešus savos pavasarīgi gaisīgajos tērpos. Arī šo «zaķu» raisītā augšāmcelšanās nebūt nav mazāk svarīga kā citas minētās leģendas, bet līdz šim stāstam puikam vēl kādu laiku ir jāaug.
Galvenais, lai šajos svētkos rodam prieku un baudām mums atvēlēto laiku kopā ar saviem mīļajiem.
