Baltijas valstu traģika sākās 1939. gada 23. augustā – komunistu un fašistu vienošanās dienā.
Baltijas valstu traģika sākās 1939. gada 23. augustā – komunistu un fašistu vienošanās dienā.
Lauksaimniecības zinātņu doktora Pētera Brieža labākie mūža gadi pagāja, strādājot zinātnisko darbu Bauskas rajonā. Par viņu nezinājām visu. Dr. P. Briedim bija jāklusē. Tāds bija okupācijas laiks. Tagad dr. P. Briedis kopā ar dzīvesbiedri agronomi Liju, kura arī garus dzīves gadus atdevusi mūsu rajonam, mūža rudeni vada tēva mājās Tukuma rajona Kandavā. Tur dvēseles sāpēs abi pašu rokām stāda Zaļo piemiņas memoriālu savai dzimtai, kura kļuva par iebrukušo komunistu terora upuri. Dr. P. Briedis tagad tur vienuviet pulcē viņu dvēseles.
Tikai viens atzars no plašās dzimtas atstājis pēcnācējus. Arī viņu kociņi ir memoriālā blakām pārējiem. Katram stādam dots mirušā vai dzīvā dzimtas pārstāvja vārds un kociņa latviskais un latīniskais nosaukums. Tie visi ir introdukcijas kociņi, proti, to šķirnes ir ārpus dabiskās izplatības. Tikai memoriāla stūrī aug Latvijas ozols. Tas ir vectēvs Pēteris Briedis, kurš pārskata savu saimi. Tam blakām atrodas platlapu liepa. Tā ir Sibīrijā mokās mirusī vecmāmuļa Karolīna. Rožu zaļajā memoriālā nav. Tām nav te vietas. Tur jāuzvedas klusi.
Vājprātīgo tiesa
1941. gada 14. jūnija naktī bezbailīgā čeka pārsteidza trīsgadīgo Pēteri gultā. Viņu uzskatīja par sociāli bīstamu elementu, reālu draudu komunistiem. Par to arests un seši gadi specnometinājuma Sibīrijā.
Piecgadīgo māsu Māru arī izrāva no gultas. Tai “draņķei” tāds pats spriedums. Pētera un Māras astoņgadīgajam brālim Andrim, kā šajā vecumā īpaši bīstamam, 14 gadu specnometinājuma. Par mazbērnu auklēšanu 74 gadus vecajai omītei Karolīnai – mūža ieslodzījums. Badā un salā viņa pazemota izdzisa jau pirmajā ziemā. Mūža ieslodzījums bija beidzies.
Pētera, Māras un Andra tēvs kā aizsargs sargāja senču 700 gadu ilgo sapni pēc savas zemes pleķīša un brīvības. Viņam bija šī sargājamā sapņa 14 hektāru. Par to nāves sods un nezināma kapa vieta.
Arī māte bija aizsardze. Viņa sava pulciņa karogā ierakstīja un aicināja citus iet dzīvē mūžam baltus ceļus. Par to mātei teju 20 gadu specnometinājuma Sibīrijas sniegos.
Tajā naktī pa kājām pamaisījās tēva māsa Malvīne. Kompānijas pēc viņai arī tika 20 gadu. Tāds ir 23. augusts.
Sarkanā atriebība
Tēva brāli pulkvežleitnantu Jāni Briedi divas reizes kontuzēja un sašāva Dvēseļu putenī pie Ezeres (Saldus rajons) un Tīreļpurvā (Jelgavas rajons). Par gandarījumu Jānis saņēma Lāčplēša un Triju Zvaigžņu ordeni. Čekas apsūdzībā teikts, ka tie ir fašistu un baltgvardu ordeņi. Tēva brāļa kapa vieta nezināma. Otram tēva brālim kapteinim Kārlim Briedim arī bija Trīs Zvaigžņu ordenis. Viņam tāds pats liktenis.
Viņus visus – rūdītus karavīrus – arestēja gultā. Latvieši vēl nezināja, kas ir komunisti un 23. augusts. Nezināja, ka čekistiem cilvēka tiesību likuma nav. No Baigā gada mācījās citi. Pirmie upuri nepaspēja.
Dr. P. Brieža māsa Māra atceras bērnību kā mūžīgu izsalkumu un salu. Malvīnes tante, kurai pieres daļā bija izkrituši mati un seja kļuvusi krokaina kā vīrietim, vārīja nātres un balandas, lai uzturētu dzīvību. Viņa noskrandusi mācīja bērniem latviešu valodu, lai viņus nezaudētu Latvijai.
Skaistkalniete Anna, kuru arestēja neilgi pēc septītās klases beigšanas, izsūtījumu atceras šādi: “Es lūdzu Dievu ar pašas izdomātiem vārdiem, lai nokļūtu atpakaļ mājās. Sapņos redzēju maizi.” Tāda ir 23. augusta humānā daļa.
Rekviēms
Briežu ģimene atvēlējusi savas sāpes kokiem, lai vēji viņos šalktu rekviēmu noslepkavotiem dzimtas mīļajiem un mūža miera dziesmu mirušajiem. Ekskursantus un tūristus te nepieņem. Memoriāls ir dziļi personisks. Varbūt jaunie literāti, kuri vēl sēd rajona skolu solos, un citi rakstoši ļaudis, iepriekš piesakot, varētu lūgt atļauju klusai memoriāla apskatei. Viņi vārda mākslā neklusētu par Bauskas un citu novadu sāpēm. Par tām vēl ir daudz baltu lappušu.
