Domājat – laukos dzīve ir mierīga un garlaicīga? Tā tikai šķiet tiem, kas nezina, kādas kaislības te agrāk plosījušās un joprojām turpina risināties. Šie stāstiņi ir no viena mūsu novadu ciemata ikdienas, un piedzejots klāt nav gandrīz nekas.
Aizdzen traktoru
Padomju laikos lauku ciematos bija labākās ēdnīcas, tur gatavoja gardi un daudz, lai strādniekiem būtu spēks vairot sociālistiskās sabiedrības mantu. Pusdienlaika stunda bija svēta lieta, kad pie ēdnīcas sabrauca ar visādiem tehnikas agregātiem un devās ieturēties tīruma «kuģu» un «rumaku» vadītāji.
Braukt ar traktoru ir jāprot, taču iereibušajam puisim, kas viendien pašā ražas vākšanas karstumā bez pusdienojošā mehāniķa atļaujas nolēma pavizināties ar jaunāko, kas stāvēja rindā pie ciema ēdnīcas, prasmes pietrūka. Viņš tika līdz 50 metrus attālajam meliorācijas grāvim un slaidi ieslīdēja tajā, noguldot traktoru uz sāna. Grāvis bija padziļš un stāvām malām. Pusi pēcpusdienas cēliena labi ieturējušies darbarūķi pavadīja, lai dabūtu «uz kājām» un izvilktu apdauzīto agregātu no bedres. Brašais braucējs gan nepiedalījās – aiz noguruma bija aizmidzis kabīnē. Liels bijis puiša izbrīns, kad attapies jau darbnīcu laukumā, kur viņu nomainīja veiklāks traktorists.
Jāmūk no krūmiem
Pirms gadiem 40 iegādāties personisko auto bija liela lieta, un viens no ciema strādīgākajiem vīriem rudens pusē priecīgs brauca mājās ar savu pirmo sarkano žiguli. Mašīnas niķus braucējs vēl nebija iepazinis, tāpēc asākajā līkumā saslīdēja smilšainajā ceļa segumā un ar slaidu loku ievilka tieši nesen iestādītajās lapegļu rindās.
Noputēja vien, smejas notikuma aculieciniece, bet tas nav bijis trakākais. Tiklīdz mašīna apstājās, no lapeglēm kāds spruka ārā, zibinādams baltu dupsi un turēdams bikses abām rokām. Pārsteigto skatītāju acu priekšā nelaikā iztraucētais kaimiņu saimnieks iemuka savā sētā pāri ceļam.
Izrādās, vīrs ar jau tolaik «zaļu» domāšanu kuplās lapeglītes izmantoja gan lielāku, gan mazāku personisko darīšanu kārtošanai. Tā mazāk jāpumpē no paša sausās atejas, un eglītēm labi – aug griezdamās! Tā ir, zaļais dzīvesveids var apdraudēt dzīvību, brīdina stāstniece.
Vistu zaglis
Vēl gluži nesen pašai atmiņu glabātājai gadījies piedzīvojums īsti burlaku stilā. Kādu vakaru sirmā, bet ļoti rosīgā kundze pamanījusi, ka pie viņas vistu kūtiņas piebrauc nepazīstams auto. Nesen iegādājusies ļoti nadzīgas dējējas, jāiet lūkot, vai pēc tām nekāro svešinieks.
Apbruņojusies ar kabatas lukturīti, saimniece naski pārtecēja pār ceļu un pa pļavas taciņu aizzagās līdz kūts stūrim. Bail nebija? Nē, kur nu, ko man kāds var nodarīt?! Ka laistu vaļā savu spiedzienu, policija no pilsētas būtu klāt divās minūtēs, dāmai dūšas netrūkst.
Taču vistām nekas nedraudēja, drīzāk gan atbraucējam, kuru pārbiedēja saimnieces iesaukšanās, kad viņa pazina cilvēku, kurš ar drauga auto bija atvedis čaklajām dējējām iepriekš norunāto barības maisu. Agrāk par tumsiņu nav sanācis. Iedevusi vedējam olu paciņu, saimniece tomēr brīdināja, lai citkārt piezvana. Galu galā, viņa varot likt lietā ne tikai spiegšanu…
