Vēl pirms dažām nedēļām rīdziniece – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja bibliotēkas vadītāja – mani iztaujāja par mākslas dzīvi Bauskā. Priecīgi atbildēju, sacīdama, ka nekad agrāk mūsu pilsētā nav valdījusi tik radoša gaisotne, tik liela interese par mākslu visās tās izpausmēs. Mans kaismīgais monologs beidzās ar vārdiem: «Tāpēc, ka Bauskā jau 14 gadu darbojas mākslas galerija «Meistars Gothards», ko vada izcila savas nozares profesionāle un neordināra personība Indra Liepa.»
Kopš dažām dienām viss ir mainījies. Sirsnīgā pateicības vēstulē, kas bija publicēta mūsu laikrakstā, Indra Liepa paziņoja par galerijas slēgšanu. Pagājušajā piektdienā notika atvadu vakars. Cik labi, ka tam nebija sērīgas noskaņas, jo ziņu par galerijas slēgšanu katrs jau bija sevī pārdzīvojis, cenšoties pārvarēt egoistisko neizpratni: «Kā? Un tagad es nevarēšu gleznot, pirkt krāsas, piedalīties izstādēs un aplūkot profesionālu mākslinieku lieliskās ekspozīcijas!?»
Es negleznoju, krāsas un otas man nevajag, bet galerijas slēgšana manī pārrauj kādu īpašu, smalku stīgu, jo saprotu – visvairāk pietrūks tās patiesās, skaistās cilvēkmīlestības un dvēseles gaismas, kas bija galerijā. Tā bija oāze, kurā valdīja uzticēšanās un smalkjūtība, kurā nebija kā robotiem jāspēlē publiskās lomas. Indras galerijā katrs cilvēks beidzot kļuva viņš pats. Neatkarīgs no sociālā stāvokļa, karjeras vai neizdošanās. Beidzot sapratu – tā bija Bauskā vienīgā vieta, kur cilvēku attiecībās neeksistēja Rietumu kultūrai tik raksturīgā vērtēšanas sistēma, visus saliekot noteiktās nišās. Galerija kļuva par jauno brīvību, ko ieguvām, katrs sevi apzinoties neatkarīgi no nopelniem vai statusa sabiedrībā. Šis aspekts ir gan mūsu lielākais ieguvums, gan zaudējums. Tomēr tas nevar izgaist kā pieneņu pūka brāzmainā vējā. Es ticu brīnumainam turpinājumam kaut kādā citā, pašlaik neparedzamā veidolā.
