Esamības jaunu pieredzi gūst meditācijā.
Esamības jaunu pieredzi gūst meditācijā
Meditēt nozīmē atrast sevī iekšējo klusuma punktu, atbrīvoties no jelkādām domām. Tas ir dvēseles treniņš, kura sākotne meklējama pirmo kristīgo mūku – tuksneša tēvu – pieredzē.
Lai attīstītu sirds aci, kā dažreiz dēvē meditāciju, Bruknas muižā notika divu dienu seminārs “Klusās lūgšanas”. To vadīja benediktīniešu mūks Lorenss Frīmens no Lielbritānijas. Latviju viņš apmeklēja otro reizi. Tēvs Lorenss ir viens no mūsdienu autoritatīvākajiem teologiem un meditācijas treneriem. Viņš ir beidzis Oksfordas universitāti, strādājis žurnālistikā, bet vēlāk kļuvis par benediktīniešu mūku un 1991. gadā Londonā nodibinājis Pasaules kristīgās meditācijas kopienu.
Izcils garīgais skolotājs
“Esmu laimīga, ka atkal varu piedalīties Lorensa Frīmena nodarbībās. Pērn, kad teologs pirmoreiz viesojās Latvijā, man arī bija tāda izdevība. Tik izcilu garīgo skolotāju vēl nebiju sastapusi,” teic Valija Reinicāne, Bauskas katoļu draudzes locekle. Viņa kopā ar domubiedriem ir sākusi praktizēt klusās lūgšanas savā draudzē. Seminārā vēl piedalījās baušķenieces Aiga Ludviga un Zeltīte Šmite, kā arī “Bauskas Dzīves” pārstāve. Pārējie interesenti bija ieradušies no dažādām Latvijas pilsētām, konfesijām un draudzēm.
Nodarbības bija īstas paraugstundas, kurās Lorenss Frīmens dalījās savā pieredzē un atziņās par meditācijas būtību, apvienojot mūsdienu zinātnes, teoloģijas un psiholoģijas aspektus.
Peonijas zieds
Iekšējais klusums mūsos ir dzīvības un enerģijas avots. Tas ir gluži citāds nekā atpūta. Meditācijā cilvēks atslābinās, bet paliek nomodā. Šis process ietver sevī vienkāršību, patiesumu, bet izslēdz kontaktu ar intelektu un asociācijām. Tās nav zināšanas, ko iegūstam no grāmatām un sarunām, bet daudz dziļāka pieredze.
Tēvs Lorenss paņem peonijas ziedu, aicina klātesošos aizvērt acis un iztēloties puķes formu un krāsu. Pēc tam viņš vaicā, kas ir svarīgāk – domāt par peoniju vai to redzēt? Lektors turpina: “Šī puķe simbolizē vienkāršības pilnību. Mēs, teologi, sakām, ka Dievs ir vienkāršs, bet tas nenozīmē, ka Viņu ir viegli definēt un izprast. Vienkāršība ir tieša pieredze būt klātesošam šeit un tagad, nevis iztēloties, kas notiks vai ir jau bijis. Arī mīlestība ir klātesamības izpausme. Kad pravietis Mozus atrada Dievu degošā ērkšķu krūmā tuksnesī un vaicāja viņa vārdu, atbilde skanēja: “Es esmu.” Līdzīgi notiek, sarunājoties ar maziem bērniem, jo viņiem ir tieša un dziļa realitātes izjūta, ko neaizēno prāts un iztēle. Kontemplatīvā (uz iekšu vērstā) redze mums ļauj nevis tikai skatīties, bet redzēt Dievu visur klātesošu.”
Lūgšanas “esence”
Īpaša veida draudzību ar cilvēkiem var nodibināt pilnīgā klusumā, uzsver tēvs Lorenss un dalībniekus aicina nākamās sešas stundas vispār nesarunāties. Līdzko priekšlikums ir izskanējis, rodas problēmas, jo neizskaidrojamu iemeslu dēļ piepeši gribas ar kādu papļāpāt. No malas noteikti izskatījās smieklīgi, kā grupas dalībnieki, staigājot pa pagalmu un dārzu, izlikās cits citu neredzam. Pieredzes trūkuma dēļ ignorance izrādījās vienkāršākais veids kā atturēties no sarunām. Lai nodibinātu īpašo kontaktu, atsakoties no verbālas saskarsmes, droši vien nepieciešami ilgstoši treniņi.
Lorenss Frīmens to apstiprina. Viņš nesen Romā vadīja meditācijas treniņus 15 valstu garīdzniekiem, kuros sarunāšanās aizliegums bija spēkā veselu nedēļu. “Priesteri, kas bija atbraukuši no Austrālijas, Singapūras un citām attālām vietām, sākumā pauda sašutumu. Viņiem jau tāpat esot maz iespēju satikties ar kolēģiem un patērzēt, bet nu arī tas ir liegts. Toties pēc septiņām dienām grupā bija izveidojies tik dziļš kontakts, kādu nevarētu panākt ar vārdiem,” atceras tēvs Lorenss. Klusums ir vajadzīgs, lai fokusētu uzmanību, kas ir lūgšanas “esence”.
Zaudējuma izjūta
Lektors iepazīstināja ar meditēšanas tehniku, vadīja vairākus seansus un atbildēja uz jautājumiem. “Iesācēji parasti saskaras ar problēmām, jo neapzināti gaida kādas īpašas izjūtas vai vīzijas. Taču meditācijas laikā nenotiek nekas, bet jūsu dzīve mainās. Šīs prakses uzdevums ir nolikt malā visas domas gan par Dievu, gan par sevi, bet tas nav viegli. Ja atsakāmies no sava ego, mums vairs nepieder nekas. Mēs katrs meditējam sava sarežģītā vēlmju komplekta robežās, cenšoties pārveidot vēlmju dabu. Tas ir iespējams, atsakoties arī no iztēles, jo ikviens tēls ir saistīts ar konkrētu vēlmi. Tādēļ meditācijas laikā rodas zaudējuma izjūta. Ego ir tā cilvēka būtības daļa, kurā glabājas ievainojumi. Parasti cenšamies bēgt no realitātes un sevi identificējam ar ilūziju, bet meditējot izzūd iekšējās aizsargbarjeras, ko esam uzcēluši starp sevi un pasauli. Mums ir jāmācās būt ievainojamiem un jāpārstāj baidīties. Atrodot pazaudēto, iestājas prieks un pateicība, un nav vairs atmiņu par skumjām. Meditācija ir disciplīna, sistemātisks, nopietns darbs, kas prasa pacietību,” skaidro Lorenss Frīmens.
Viņš iesaka izvēlēties vienu meditācijas vārdu, nevis frāzi. Vēlams citas, bet ne dzimtās valodas vārds, kas neizraisītu asociācijas, domas un attieksmi. Par piemērotu teologs uzskata vissenāko lūgšanas formulu “Maranata”, kas aramiešu valodā nozīmē “Nāc, Kungs!”. Nekādi blakusefekti, kā, piemēram, mūzika, meditācijā nav iekļaujami. Jāapsēžas ar taisnu muguru un klusumā ritmiski jāatkārto meditācijas vārds. Tas jāizjūt kā skaņa un jāizsaka maigi – bez piepūles un spēka.
