Svētku laikā, esot kopā ar bijušajiem Kanādas draugiem, man bija izdevība lasīt laikrakstu «National Post».
Svētku laikā, esot kopā ar bijušajiem Kanādas draugiem, man bija izdevība lasīt laikrakstu «National Post». Tajā kāds žurnālists aprakstīja dzīvi Austrumvācijā, uzsverot, ka daudzi vācieši no valsts austrumdaļas, meklējot darbu rietumdaļā, netiek pieņemti darbā, ja intervijā lieto kādu angļu vai komunistisko «kolektīvs» apzīmējumu. Tas parāda, kā vācu tauta rūpējas par valodu, lai tā paliktu arvien tīra. Kā un kad mēs to varētu īstenot arī Latvijā?
Arvien mūsu presē un citā vidē nevēlamie valodas «ziedi» zeļ un zied. Grūti izprast, vai tas ir pieradums vai pašapziņas trūkums, – nelietot latviskus, bet aizvietot ar kropļotiem vārdiem no citas valodas vai komunistiskos žargonus: kolektīvs, kolosāls, būtisks un citus. Arvien vēl lasām: bizness, mārketings, imidži, brīfings, serviss, degustēt, faktorings, bet sevišķi iemīļots ir «kolektīvs», ar kuru apzīmē katru cilvēku kopību. Presē ļoti bieži korus un tautas deju kopas nevajadzīgi sauc par kolektīviem. To pašu attiecina arī uz ārzemju koriem un kopām. Ja jau tā, tad arī Izglītības un zinātnes ministrija būtu Izglītības kolektīvs, Ministru kabinets – Ministru kolektīvs, Saeima – deputātu kolektīvs.
Vai jaunajā gadsimtā
nebūtu pienācis laiks runāt un rakstīt vienu pareizu valodu, kuru mēs, latvieši, lietojam Latvijā, kā arī ārpus tās. Lai viena valoda, tīra latviešu valoda, ir droša saite, kas mūs visus vieno!
BRŪMEĻU ANDREJS
Bārbelē