Pagājusi nedēļa, kurā valsts svētku svinīgo noskaņu spodrināja gan prezidentes pārdomātā uzruna, gan salūts pār Daugavu.
Pagājusi nedēļa, kurā valsts svētku svinīgo noskaņu spodrināja gan prezidentes pārdomātā uzruna, gan salūts pār Daugavu. Katrs vien pats var izsvērt, vai šie svētki tiešām iemājoja sirdī. Man mīļa ir latviskā tradīcija valsts svētkos un Lāčplēša dienā aizdegt logos svecītes. Tā kaimiņš ar kaimiņu bez vārdiem sasveicinās un rodas izjūta, ka esi starp savējiem.
No studiju gadiem atceros ļoti savdabīgas Valsts svētku svinības, kas notika 17. novembrī. Gan toreiz, gan tagad tā ir Starptautiskā studentu diena. Manuprāt, visvērienīgāk un skanīgāk arī padomijas gados to atzīmēja lauksaimniecības studentu pilsētā Jelgavā. Vakarā bija svētku gājieni pa pilsētu, balles. Pusnaktī, kad bija pienācis 18. novembris, draugi cieši sadevās rokās un, cits citam acīs skatīdamies, čukstēja – par brīvu Latviju! Mežsaimniecības studentu kopmītnēs no logiem pat tika šautas raķetes debesīs. Un visi saprata, ko TAS nozīmē.
Vakar bija Mirušo piemiņas diena, un Latvijas kapsētās salto krēslu kliedēja tūkstošiem sveču liesmiņu, sūtot sveicienus tiem, kuri uz mūsu gaitām nolūkojas no aizmūžu dārziem. Man šādos brīžos bieži nācies izjust nožēlu, ka, saviem mīļajiem dzīviem esot, tik daudz ko neesmu paguvusi pavaicāt, izstāstīt. Agrāk nebija laika sastapties, sazvanīties, bet tagad jārunājas tikai domās…
Nesen tikos ar Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri Jāni Vasarieti. Viņš ierunājās par nevērību pret līdzcilvēkiem, kuriem ikdienas grūtības jau tā ir pazeminājušas pašcieņu. Strenčos ticis asfaltēts ceļa posms, un turienes iedzīvotāji par savu goda pilsoni iecēluši Vili Krištopanu. Bet varbūt vairāk cieņas bija pelnījis kāds buldozerists, ceļa strādnieks vai ceļa projektētājs? Stelpietis Osvalds Porietis jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā strādāja Latvijas radiofonā. Vai pagastā viņš ir jutis pagodinājumu vismaz valsts svētkos? Vecumniekos dzīvo Maiga Skalbe, pārliecināta Latvijas patriote, pedagoģe. Ilgus gadus viņa sevi ziedojusi darbam Baldonē nedziedināmi slimo bērnunamā. Vai viņa ir saņēmusi kādu atzi- nību? Nacionālo Daugavas Vanagu grupa Ceraukstes pagastā pirms katriem svētkiem pulcējas uz talku un sakopj karavīru kapus, negaidot par to nekādas uzslavas.
Šādus piemērus, šādus cilvēkus var atrast katrā pilsētā un pagastā. Pēdējā laikā žurnālistes gaitās citu pēc cita esmu sastapusi kādreizējos izsūtītos. Kādi likteņstāsti! Bērnība, jaunība Sibīrijā, bads, aukstums, sāpes un mokas, tuvinieku zaudējums. Piedzīvojuši tagadējos atmodas gadus, šie cilvēki neko nepeļ un negaužas, jo izjutuši grūtības līdz izmisumam.
Prezidenti, ministri, deputāti un kādi īpaši izcilnieki parasti saņem pagodinājumus. Vai tiešām pateicības vārdiem jāskan tikai pie aizgājēja kapa? Katrs no jums var būt zelta poga pie valsts goda mundiera. Nenoniecināsim sevi un citus, atcerēsimies, ka arī lielais, skaistais Dziesmu svētku vainags tiek savīts no mazām lauku puķītēm.
