Kārtīga, pirms simt vai vairāk gadiem celta kroga ēka. Vienā galā novietne garāmbraucēju zirgiem, aizgalds suķim, otrā galā kroga telpa, kāda istaba saimniekiem, rūmes ceļinieku izguldīšanai.
Kārtīga, pirms simt vai vairāk gadiem celta kroga ēka. Vienā galā novietne garāmbraucēju zirgiem, aizgalds suķim, otrā galā kroga telpa, kāda istaba saimniekiem, rūmes ceļinieku izguldīšanai. Tādas varētu būt izskatījušās “Tītaru” mājas sākotnējā veidolā.
Tagad šajā Skaistkalnes pagasta vietā saimnieko Ervīns Tirols.
Kroga vajadzībām
Par mājas vārda izcelsmi precīzu ziņu viņam nav. Kādreiz gan tā saukta par “Tīteriem”, arī “Tīterkrogu”, bet laika gaitā patskaņi samainījušies, nu palicis vien īpatnais nosaukums “Tītari”.
Zināms, ka ēka celta kā krogs, savulaik arī pildījusi šīs funkcijas, pēcāk pārbūvēta par dzīvojamo māju. Arī tagad vienā galā ir četras istabas, pa vidu glabāšanai noliktas dažādas saimniecības mantas, otrā galā aizgaldos mājo rukši. “Tā mēs te visi draudzīgi mītam,” stāsta saimnieks. Pirmā brīža izbrīnam, kā tad tā – dzīvot zem viena jumta ar lopiņiem –, Ervīnam ir attaisnojums, ka tā te bijis iesākts jau no laika gala. Patiesi, senie latvieši zinājuši, kā pareizi mājas būvēt, lai cilvēkiem netraucētu kūts smakas. Arī tagad “Tītaros” saimes galā gaiss ir spirgts, tikai vasaras saules piesildīts.
Tītarus neredz
Kopā ar Ervīnu dzīvo arī vecaistēvs un vecmāmiņa – Anna un Pēteris Ancāni. Viņi šajā mājā ievākušies kolhozu laikos, kad Anna strādājusi par lopkopēju, bet Pēteris kopsaimniecībā bijis šoferis. Tagad abi vecie ļaudis, cik nu spēj, palīdz jaunajam saimniekam. Ervīns nodarbojas ar graudkopību, nedaudz audzē arī cūkas, gaļu izmanto pārdošanai un pašu patēriņam. Pagalmā gan nekur nedzird mājas vārda nesēja – tītara – spalgo balsi. Ervīns teic, ka neatceroties te arī agrāk šādus putnus. Zosis gan bijušas, to saceltais troksnis saimniekus informējis par ikvienu atnācēju.
Jāteic, ka droša dzīve mājputniem “Tītaros” nav – pāris metru līdz ceļam, otrā pusē liels mežs, kurā arī netrūkt putnu gaļas kārotāju. It kā jau ērti, ceļš līdzās mājai, ziemā vienmēr izšķūrēts, taču vasarā nav miera no putekļu vērpetēm. “Tā pienākas, krogam jābūt līdzās ceļam. Taču senos laikos braucēji bija tikai zirgu pajūgi, ceļš bija uz pusi šaurāks, nostāk no logiem,” ar neērtībām samierinājies saimnieks.
Nevēlamos iemūrē
Ervīns apgalvo, ka dzīve laukos viņam ir tīkama. Ir darbs, vaļas brīžos var izstaigāties pa mežu, ja ir uzņēmība, var aizbraukt uz Mēmeli nopeldēties, lai arī attālums nav nekāds mazais – 13 kilometru. Pāris reižu gadā viņš aizdodas uz karpu dīķiem Vallē.
Dzīvojot mājās, Ervīnam ir iespēja vairāk iejusties, izsekot dabas ritmiem, vērot norises. Ēkas pajumtē katru gadu vairākas ligzdas piekleķējušas čurkstes. Pēc uzbūves tās ir citādākas nekā bezdelīgu perēkļi, kas ietaisīti pie šķūņa spārēm. Ervīns novērojis, ka pēc vasaras čurkstu mājās uz ziemošanu ievācas zvirbuļi. Ja pavasarī īrnieki nedomā vākties laukā, čurkstes mazo ligzdas caurumiņu aizmūrē ciet, lai nepaklausīgais ienācējs nekad vairs netiek ārā.
Zelta rokas
Stāstot par lauku darbiem, Ervīns ne bez lepnuma izrāda saimniecību. Jaunais vīrietis mācījies par celtnieku, šķūnis tehnikas novietnei ir paša rokām būvēts. Taču Ervīnam interesē arī tehniskas lietas, to uzbūve. Viņš pats izgatavojis kartupeļu stādāmo, arī novācamo agregātu. No oriģināla noskatīta un pēcāk paša sameistarota sējmašīna. “Te nu mans brīvais laiks arī aizrit, pie dzelžiem,” atzīstas Ervīns. Uz jautājumu, kur tad saimniece, kas viņa prasmīgās rokas noglāstītu, Ervīns kautri atbild, ka tādu vēl nav sev īsti noskatījis.
