«Dodoties uz Ameriku, priecājos par izdevību apciemot gan māsu, kura tagad dzīvo Ņujorkā, gan vēstuļu draudzeni Šarloti Minesotā,» tā stāstījumu par ceļojumu sāka Bauskas Kristīgās pamatskolas direktore Irēna Kalniņa.
«Dodoties uz Ameriku, priecājos par izdevību apciemot gan māsu, kura tagad dzīvo Ņujorkā, gan vēstuļu draudzeni Šarloti Minesotā,» tā stāstījumu par ceļojumu sāka Bauskas Kristīgās pamatskolas direktore Irēna Kalniņa.
Dienā, kad Latvijā uzsniga pirmais sniegs
– Novembrī, kad ierados Ņujorkā, laiks bija ļoti silts – plus 22 grādi. Latvijā tajās dienās uzsniga pirmais sniegs.
Debesskrāpju pilsētas apskati sāku ar 1883. gadā celto Bruklinas tiltu. Tā pirmais stāvs atvēlēts transporta satiksmei, bet otrais – gājējiem un riteņbraucējiem. Tilts ieved pašā Manhetenas centrā, kur vareno augstceltņu pakājē piepeši jutos tik sīka un maza. Ņujorkā dzīvo ap desmit miljonu iedzīvotāju. Neviļus sāku rēķināt, cik Latviju ietilptu šajā pilsētā. Ielas mirgoja zibošās reklāmu ugunīs un pārsteidza ar tikpat žilbinošu tīrību. Vēlāk sapratu, ka tā gan ir tikai pilsētas centrā. No «Twin Tower» jumta (110 stāvu) bija iespēja vērot milzīgo pilsētu, cik tālu vien skats spēja to samanīt cauri dūmakai.
Skolēniem māca izprast dzīvi
Jau ilgāku laiku sarakstos ar Šarloti no Minesotas pavalsts. Man bija iespēja ne tikai redzēt viņu vaigā, bet arī apmeklēt skolu, kurā Šarlote strādā par skolotāju. Skolā pavadīju divas dienas un man nemitīgi nācās atbildēt uz jautājumiem – kas ir Latvija, kur tā atrodas. 7. klases skolēni bija ļoti zinātkāri. Uzzinājuši, ka protu arī krievu valodu, viņi neatlaidīgi lūdza, lai vadu stundu.
Vērojot mācību norisi, secināju, ka bērni netiek tik daudz noslogoti ar informācijas iegaumēšanu. Mācību plānā ir priekšmets «Transmission», kas tiešā tulkojumā nozīmē ‘nosūtīšana’. Tā būtība ir jaunieša gatavošanās patstāvīgai dzīvei. Pēc pilngadības sasniegšanas gandrīz visi sāk dzīvot atsevišķi no vecākiem, dodas uz koledžām, ņem kredītus, stājas augstskolās, meklē darbu. Skolā tiek mācīts, kā uzņemties atbildību par savu dzīvi, kā pārvarēt vilšanos un dzīvot tālāk.
Pamatīga izēšanās
Kopā ar Šarlotes skolēniem rīkojām nelielu ballīti, kam uz vietas tika sagatavoti cienasti. Es gatavoju siera salātus, nedomājot, ka tie radīs pārsteigumu. Sākumā amerikāņi šausminājās, ka sieru, ko viņi pieraduši redzēt uz picas, makaroniem vai hamburgerī, rīvē salātiem, sajauc ar papriku, kukurūzu, vārītu olu un pārlej ar majonēzi. Pagaršojuši viņi tos ļoti slavēja.
Šarlote dzīvo Sentpolas piepilsētā Burnvilā. Sentpola un Mineapolisa tiek dēvētas par Siāmas dvīņu pilsētām, jo tās cieši saplūdušas kopā. Minesotas pavalsti, gluži kā mūsu Latgali, sauc arī par ezeru zemi, jo šo ūdenskrātuvju tur ir vairāk nekā 10000. Otrs štata mīļvārdiņš ir «Ziemeļu zvaigzne». Abpus ceļam ir tikai melni, auglīgi lauki, lauki un ezeri. Šajā štatā Amerikas ziemeļu daļā ir visvairāk fermeru saimniecību. Tomēr biju pārsteigta, ka vairums zemkopju šeit dzīvo tikai daļu gada, ziemā izbraucot uz dienvidu štatiem Floridu vai Kaliforniju.
Pie Šarlotes biju Pateicības dienā. Tie Amerikā nozīmīguma ziņā esot nākamie lielākie svētki pēc Neatkarības dienas. Pateicības dienas tradīcijas ir ļoti senas, un tās saistītas ar pirmajiem ieceļotājiem Amerikā. Svinēšana sākās ar rīta ceremoniju Amerikāņu leģiona klubā nelielā pilsētiņā, kur dzīvo Šarlotes vecāki. Pēc tam devāmies uz Šarlotes vecvecāku fermu. Tur pie lielā saimes galda pulcējās visa ģimene, lai nobaudītu milzīga tītara cepeti un slaveno ķirbju pīrāgu. Tā bija īsta sirsnība un pamatīga izēšanās.
No Brīvības statujas virsotnes
Kad pēc dažu dienu prombūtnes atgriezos Ņujorkā, tur bija iestājusies ziema. Nespēju atteikties no prāmja brauciena uz saliņu, kur slejas Brīvības statuja. Iedomājos, kā, to ieraugot, jutās pirmie iebraucēji no Eiropas. Brīvība un demokrātija Amerikā nav tikai sauklis, tā ir jūtama. Statujas pakājē ir muzejs ar vēstures datiem. 322 pakāpieni pa ļoti šaurām vītņveida kāpnēm uzveda vainagā uz statujas galvas. Saule atspīdēja Atlantijas okeānā, un izjūta bija īpaša. Arī tādēļ, ka varēja just, kā stiprajā vējā statuja viegli šūpojas.
Ja man vaicātu, kas Amerikā pārsteidza visvairāk, sacītu – pieklājība. Laipni ir visi pret visiem un visur. Kaut arī mēdz sacīt, ka amerikāņu smaidi esot liekulīgi, man tie patika.
