Kādā tūrisma bukletā par Bauskas apkārtni, kas izdots pirms daudziem gadu desmitiem, lasāms: “Mēs, cilvēki, maldāmies, uzskatot, ka zemīte, pa kuru ikdienā soļojam, ir mūžam stabils, drošs un viengabalains klons”.
Kādā tūrisma bukletā par Bauskas apkārtni, kas izdots pirms daudziem gadu desmitiem, lasāms: “Mēs, cilvēki, maldāmies, uzskatot, ka zemīte, pa kuru ikdienā soļojam, ir mūžam stabils, drošs un viengabalains klons. Kurš grib apjaust savus maldus, lai dodas uz Bauskas apriņķa Skaistkalnes apkārtni, kur zem mums apakšā ir karsts!”
Jāpiebilst, ka vārds “karsts” tekstā lietots nevis temperatūras nozīmē, bet gan kāda īpaša ģeoloģiska procesa nozīmē. Tās ir karsta parādības, kas veido zemes iegruvumus jeb kritenes.
Iegruvumus skaidro no teoloģijas viedokļa
Skaidrojošajās vārdnīcās varam izlasīt, ka karsta parādības rada viegli šķīstoši un ūdens izskalojami ieži (kaļķakmens, ģipsis), pa kuru plaisām ūdens izskalo dažādu izmēru dobumus, kur rodas piltuves veida zemes iegruvumi apakšzemes alās vai tukšumos.
Īpaši daudz šādu zemes iegruvumu kopš senākiem laikiem līdz pat mūsdienām ir bijis Skaistkalnes apkārtnē. Šķiet, pirmais, kurš par to ir izdarījis piezīmes, kas saglabājušās līdz mūsdienām, ir Valles mācītājs Georgs Mancelis. Viņš jau 1619. gadā tapušajā apcerējumā “De terra motu” aprakstījis zemes iegruvumu gadījumus Bauskas apkārtnē, dēvēdams tos par iegruvumu zemestrīcēm un skaidrodams tos ne no dabaszinātņu, bet gan no teoloģijas viedokļa. Arī vēlākajos laikos šad tad Skaistkalnes tuvumā fiksēti lielāki vai mazāki zemes iegruvumi un to vietā izveidojušās īpatnējas formas bedres (kritenes). Vietējie iedzīvotāji tās nosaukuši interesantos vārdos – Audžu dobe, Kazas dobe, Lielā Baltā dobe, Nāves dobe, Siena dobe, Velna vanna, Zēnu dobe, Zirga dobe u. tml.
Lielākā Skaistkalnes kritene
Lielākais zemes iegruvums jeb lielākā kritene Skaistkalnē izveidojās 1923. gada decembrī 250 metru no baznīcas Mēmeles augškrastā. Par to 1923. gada 12. decembrī Iekšlietu ministrijas Administratīvajā departamentā saņemta šāda telefonogramma: “9. decembra vakarā un naktī Šēnbergas (Skaistkalnes – A. U.) miesta iedzīvotāji dzirdējuši dīvainus dobjus trokšņus, bet 10. decembrī plkst. 9 no rīta miestā augstā vietā upes krastā sāka grimt iekšā zeme, no kam radās bedre, kura aizvien turpināja palielināties tā, ka plkst. 10 no rīta bedres lielums bija apmēram 5 asis (apmēram 8 – 9 m – A. U.) diametrā un 10 – 15 asis (apmēram 17 – 25 m – A. U.) dziļumā. Bedres dibenā manāms caurums ap pusotru līdz divas asis (apmēram 2,5 – 3,5 m – A. U.) diametrā. Krāterī ir dzirdami ūdens šļakstieni, un zeme aizvien turpina iegrimt, jo zemes slāņi bedres malās ir mīksti un irdeni. Tā dēļ 11. decembrī ap plkst. 4 pēc pusdienas bedres diametrs jau bija 15 asis (apmēram 25 m – A. U.) liels. Krāters nav aizsprostots, un tur iekšā krītošie priekšmeti pazūd. Caur zemes grimšanu tur iegāzies lielam lauku šķūnim viens gals līdz ar 7 vezumiem salmu, kuri visi pazuduši no akmeņu un koku krišanas. Notikuma vieta atrodas uz katoļu draudzes zemes. Tā ir iežogota un tiek apsargāta. Nelaimes gadījumu ar cilvēkiem nav.”
19. decembrī Skaistkalnē ieradās ģeogrāfs Ģederts Ramans un izdarīja mērījumus. Savās piezīmēs ģeogrāfs atzīmējis, ka kritenes krāterī ir izveidojies ūdens dīķītis un iegruvuma jeb kritenes tilpums ir ap 1200 kubikmetru.
Iebrūk bedrē līdz padusēm
Skaistkalnes apkārtne un arī pāri upei esošā Lietuvas teritorija – Biržu reģionālais parks – ir aktīva karsta teritorija. Mūsdienās tai piešķirts dabas pieminekļa aizsardzības statuss un tā iekļauta Eiropas aizsargājamo teritoriju sarakstā. Zemes iegruvumi skaistkalniešu un tuvākās apkārtnes iedzīvotāju (arī pāri upei dzīvojošo lietuviešu) atmiņās ir saglabājušies dažādos nostāstos par senos laikos nogrimušiem zirgiem, govīm u. c. mājdzīvniekiem, kā arī sadzīves lietām. Zemei pēkšņi pazūdot zem kājām, netālu no ambulances savulaik pazemē iegāzies pat kāds tantuks. Ar visu nesamo iebrucis zemē līdz pat padusēm.
Par to, ka šiem nostāstiem ir reāls pamats, liecina ne tikai kriteņu nosaukumi, piemēram, Zirga dobe, bet arī gadījums no pavisam nesenas vēstures. Proti, 2003. gada vasarā, kādā pirmsjāņu naktī, Skaistkalnes tuvumā iegruva zeme. Bedrē pazuda trīstonnīga ūdensmuca līdz ar blakus augošajiem kāpostiem. Iespaidīgā bedre apmēram 15 metru diametrā nu ir nodēvēta par Mucas kriteni, un pašlaik tā ir jaunākā daudzu citu šīs apkārtnes kriteņu vidū. Šādi gadījumi skaistkalniešiem joprojām atgādina, ka pamats zem viņu kājām ir nestabils un jābūt gataviem, ka jebkurā brīdī un jebkurā vietā pēkšņi var pazust zeme un stabilitātes izjūta.
