Šķiet, 1990. vai 1991. gada vasarā Bauskas pilsdrupās grupa muzicējošu Amerikas latviešu izrādīja savu uzvedumu «Reiz sestdienas vakarā».
Šķiet, 1990. vai 1991. gada vasarā Bauskas pilsdrupās grupa muzicējošu Amerikas latviešu izrādīja savu uzvedumu “Reiz sestdienas vakarā”. Toreiz strādāju Bauskas Domē un kopā ar Tautas nama speciālistiem rīkojām pieņemšanu ciemiņiem. Tā notika Bauskas kafejnīcā “Mūsa”, kuras Rātslaukumā vairs nav.
Jūnijs togad nebija īpaši silts. Amerikas viesus cienājām arī ar pirmajām vietējām zemenēm, atvainojoties, ka tās nav lielas un ir skābas. Viņi atbildēja – saldas, jo tās ēdot ir jāraud.
Pēc astoņu gadu prombūtnes tieši Jāņos, pašā zemeņu laikā, uz Latviju atbrauca kādreizējā stelpiete RASMA VĒBERE (Buikauska).
Vai, ogas ēdot, tev arī tagad ir jāraud?
– Nē, nav, man nav tādas aizgrābtības, jo esmu šejieniete, bet zemenes Latvijā ir garšīgas. Amerikā tās ir visu laiku. Ogas Kalifornijā novāc negatavas, bez saules ienākušās, veikalos tās ir tādas bezgaršīgas.
Taču manai mammai ir zemeņu lauks, mums ir savas. Viņa audzē arī kartupeļus, lasa Kolorādo vaboles, konservē gurķus, vāra ievārījumus. Vajadzības nekādas, bet latvietis arī Amerikā iekopj dārziņu. Man arī bija. Kad jāsēj, visu gribas, bet nav laika kopt. Atbrauc mamma, novāc, sagatavo un piedāvā – nevēlies, tie ir tavi brokoļi. Es brīnos – tiešām mani? Tagad gan vairs neko nestādu, mums pie mājas ir mauriņš.
Uz Ameriku jūs aizbraucāt, kad Jānim bija deviņi, Dacei 12 gadu. 1994. gadā doties prom no Latvijas nebija tik ikdienišķi kā tagad. Kāds bija iemesls?
– Mana mamma piecus gadus agrāk aizbrauca dzīvot pie mūsu radiem Viskonsinā. Biju ciemos, kad viņa Amerikā precējās. Redzētais man lika pieņemt lēmumu, ka arī mums jābrauc.
Ko mamma darīja Amerikā?
– Viņa apprecējās ar fermeri un slauca govis. Arī es to darīju divus gadus. Tieši tā, ar bakalaura diplomu režijā pie govīm. Vispirms kopā ar mammu, tad arī es apprecējos ar fermeri, lopkopība bija mūsu iztikas avots. Kūtī viss bija mehanizēts, tīrs, bet pēc diviem gadiem sapratu, ka ar govīm izdzīvot nevar. Mums bija māja, mīlestība, bet naudas par maz, bērniem bija jāmācās.
Vajadzēja kļūt par legālu personu, iegūt sociālās apdrošināšanas numuru, Amerikas braukšanas tiesības. Es taču nekas nebiju, slikti zināju valodu, sveštautiete ar diviem bērniem, kuru tēvs nav tas amerikānis, ar ko esmu precējusies. Tādiem cilvēkiem darbu dabūt ir ļoti grūti.
Ir dzirdēts, ka Amerikā latviešus cienot kā centīgus strādātājus.
– Lielās pilsētās tā ir, tur latviešus pazīst, viņi var izvirzīties. Mēs dzīvojam mazā pilsētā, un pirmais darbs, ko dabūju, bija vienas slimas sievietes kopšana trīs stundas dienā. Vienlaikus strādāju arī degvielas uzpildes stacijas ātrās ēdināšanas uzņēmumā, bet man tur nebija veselības apdrošināšanas. Sāku meklēt ko citu, bet darbu siera fabrikā izturēju tikai četras dienas.
Tad mani pieņēma vienā bārā, kur pat priecājās par akcentu, sakot, ka tas ir seksīgs. Bet gandrīz neko nesapratu, ko man vaicā. Pirmajā dienā īpašniekam kļuva slikti ar sirdi, redzot, kā man iet, bet pēc nedēļas jau zināju visu dzērienu nosaukumus un veicās tīri labi, strādāju divu cilvēku vietā.
No govīm uz bāru?
– Man gadiem ilgi bija vienlaikus trīs darbi. No rīta slaucu govis, pēc tam darbs mēbeļu fabrikā, bet vakarā stāvēju bārā aiz letes. Bērni bija jāskolo, nauda vajadzīga. Sestdienās, svētdienās gāju palīgā veikalos veikt inventarizāciju. Kad mēbeļu fabrikā varēja dabūt darbu uz pilnu slodzi, es vairs neslaucu govis arī no rītiem. Biju iemācījusies labāk angļu valodu, un viss pamazām gāja uz augšu. Vadīju bāra darbu vienā klubā, bet mēbeļu fabrikā kļuvu par pārdošanas vadītāju. Strādāju ar reklāmas materiāliem, izvēlējos audumus, sāku izstrādāt dizainu. Iemācījos rīkoties ar datoru, internetu. Jancis un Dace arī agri sāka strādāt.
Vai pareizi saprotu, ka nevis vīrs, bet tu uzturēji ģimeni?
– Tieši tā. Tāpēc izdomāju, ka man nav vajadzīgs vīrietis, kas negrib strādāt, un bija jāšķiras.
Tagad tu strādā pavisam citā jomā. Tas nozīmē, ka esi vēl kaut ko iemācījusies.
– Bērni sāka mācīties koledžās, par visu bija jāmaksā. Paziņas, kas strādāja lielā medicīnas instrumentu ražošanas firmā, ieteica mani. Sāku strādāt un tagad mācu to darīt citiem. Kompānijā ir 33 tūkstoši darbinieku visā pasaulē. Manā ziņā ir klienti Āzijā, Austrālijā, arī Eiropā, un patiesībā veicu divu cilvēku darbu.
Vienu laiku gribēju nodarboties arī ar nekustamo īpašumu tirgošanu un izgāju divas reizes tādus kursus. Taču tur iznāk pat divus gadus strādāt, kamēr tevi šajā jomā iepazīst un vari gūt peļņu. Taču tieši tad satiku jauku vīrieti un izlēmu, ka beidzot varu iztikt ar vienu darbu un nav man visu laiku jāskrien.
Vai Jānis un Dace ir izauguši par amerikāņiem?
– Daļēji jā.
Savukārt Jānis, kurš klausās mūsu sarunā, iebilst: – Protams, ka nē. Man ir amerikāņu draugi, bet ir arī latvieši. Esmu regulāri braucis uz Latviju un zinu, kā te ir. Studēju datorzinības un uzņēmējdarbību tādā līmenī, ko Latvijā nevar apgūt, tāpēc manas zināšanas noderēs, braukšu uz šejieni strādāt. Mums visiem ir Latvijas pilsonība, un Eiropas Savienības pase paver plašas iespējas.
Rasma, vai vari iedomāties, kā tu dzīvotu šodien, ja būtu palikusi Bauskā vai Stelpē?
– Strādātu tāpat un sīksti cīnītos, jo man ir bērni. Stelpē noteikti nebūtu palikusi, kaut arī man tur bija pat mazs veikaliņš un joprojām ir dzīvoklis. Bauskas tautas namā strādāju līdz brīdim, kad man pārstāja maksāt ceļa izdevumus no Stelpes.
Tu domā atgriezties Latvijā?
– Patiesībā nē, piedod, vairs nevarētu te dzīvot, esmu pieradusi pie tīrības, kārtības, piemēram, braukt pa Latvijas ceļiem ir izmisums. Divas dienas tagad maisījos pa poliklīniku, jo man bija jāatjauno autovadītāja tiesības. Piedodiet, tā iestāde ir nožēlojama. Redzu, ka ir cenšanās kaut ko remontēt, bet kādā kvalitātē tas ir izdarīts. Jūs varbūt nepamanāt, bet es redzu tos negludumus. Bauskas nabaga Tautas nams, kuram fasādes krāsa lobās nost. Kad aizbraucu, tas bija tikko atvērts pēc remonta. Un vēl nelaipnība uz katra soļa. Man nāk smiekli, tādos brīžos aiz spītības smaidu visu laiku.
Mēs jūtam, ka laiks iet ļoti strauji, tikko bija rīts, un jau vakars. Visi steidzas, nekam nav laika. Kā tiec ar to galā Amerikā?
– Mana meita Dace studē psiholoģiju, pašlaik raksta maģistra darbu, pētot dažādu tautību un iztikas līmeņa cilvēku attieksmi pret laiku. Ir ļoti interesantas lietas un sakritības.
Te ir, ko pasmieties. Latvijā man visam pietika laika – veļu mazgāju ar rokām, dārzu ravēju, uz darbu braucu, studēju, audzināju bērnus. Amerikā ikdiena ir sakārtota, mājas dzīvi atvieglo ierīces, strādāju tīru darbu, bet laika tāpat nav. Tas ir kā nepārtraukts skrējiens laikam pakaļ, bet piebremzēt es vairs negribu.
***
Rasma Vēbere (Buikauska)
– Dzimusi Līvānos 1962. gadā. Pirmsskolas vecumā kopā ar mammu un brāli pārcēlusies uz Stelpi.
– Beigusi Vecumnieku vidusskolu, kultūras darbinieku tehnikumu, Mūzikas akadēmiju, iegūstot masu pasākumu režisores diplomu.
– Strādājusi Bauskas tautas namā. 1994. gadā ar dēlu Jāni un meitu Daci no Latvijas aizbraukusi uz Ameriku.
