Šogad rudenī Latvijas Zemessardze atzīmēs desmito dzimšanas dienu. Kāds tad bija sākums pirms nepilniem desmit gadiem Īslīces pagastā?
Šogad rudenī Latvijas Zemessardze atzīmēs desmito dzimšanas dienu. Kāds tad bija sākums pirms nepilniem desmit gadiem Īslīces pagastā?
Pēc valdības aicinājuma dibināt jaunu militāru formējumu nākamajā dienā ierados Īslīces pagasta padomē – ap pulksten 11. Liels bija izbrīns, uzzinot, ka ir pieteicies tikai viens potenciāls zemessargs. Tas bija Vilnis Špelis – toreiz «Agroķīmijas» traktorists.
Paskaidrošu, ka jau 1990. gada pavasarī neliela toreizējās paju sabiedrības «Līdums» speciālistu grupa (četri līdz pieci cilvēki) bija nolēmusi «uz Sibīriju nebraukt, bet, ja vajadzēs, palikt tepat Mūsas tilta galā». Gandrīz visi bijām mednieki, un mūsu toreizējā bruņojumā bija vienīgi medību ieroči. Militāro vājumu kompensēja patriotiska pārliecība un apņēmība, ja būs vajadzīgs, cīnīties par Latvijas neatkarību līdz galam.
Dažās dienās mūsu pagastā Zemessardzē bija pieteikušies seši vīri: Vilnis Špelis, Aigars Paozols, Atis Āboliņš, Juris Dalbiņš, Valdis Vītols un šo rindu autors. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka bija vēl septītais, kurš tomēr jau pašā sākumā pārdomāja un palika malā.
Jau pirmajā kopā sanākšanas reizē par savu komandieri izvirzījām Aigaru Paozolu, jo viņš strādāja par virpotāju un visu dienu atradās autogarāžās. Toreiz viena no lielākajām bija sakaru problēma – mobilo telefonu vēl nebija un arī parasto tālruņu dzīvoklī nebija visiem.
Deviņdesmito gadu sākumā «biznesmeņi» centās izvest no Latvijas visu, sākot no bērnu rotaļlietām, elektroprecēm un sadzīves tehnikas, līdz kokmateriāliem un metāla konstrukcijām. Uz to vedināja toreiz izdevīgais valūtas kurss. Tā kā mazajiem ceļiem robežsargu posteņu nebija, to apsardze tika uzdota zemessargiem. Mūsu rindas jau bija augušas vismaz trīskārt. Saņēmām pirmos formas tērpus, dažas triecienšautenes, un p/s «Līdums» mums piešķīra no Padomju armijas nopirktu automašīnu ZIL-131 furgonu. Uz robežas pie Ādžūniem tika izveidots pastāvīgs postenis autofurgonā. Pārējos robežpunktus centāmies kontrolēt mobili – izmantojot gan personiskās mašīnas, gan p/s «Līdums» autotransportu.
Pirmajos gados pagasta teritorijā pildījām arī policijas un ceļu policijas funkcijas, patrulējām vakaros un naktīs. Pārbaudījām braucējus, uzmanījām ražošanas objektus, tā cenšoties radīt drošību pagastā.
Neiztikām, protams, arī bez starpgadījumiem un kurioziem. Reiz Krievgaļos tika aizturēts «tūristu» (lasi – tirgotāju) autobuss. Tikko bijām saņēmuši triecienšautenes, bet munīcijas nebija. Tieši tajā dienā komandieris bija dabūjis nedaudz patronu un, jau braucot uz notikuma vietu, ielādēja aptverēs. Pie aizturētā autobusa ieradās arī policijas ekipāža. Viens no policistiem man diezgan nievājošā tonī prasīja, kāpēc es nēsājot to «pagali», ja nav, ko stobrā bāzt. Es, ne vārda nesakot, atvienoju no triecienšautenes aptveri un parādīju, ka tajā ir patronas. Jums vajadzētu redzēt, kā pārmainījās brašā policista sejas izteiksme!
Citā reizē «tūristi» gribēja šķērsot robežu pie Ādžūniem, bet, ieraudzījuši mūsu ZILu, pa lielu gabalu apstājās un sūtīja vienu «tūristu» izlūkot. Pie mums pienāca vīrietis, sāka skaidrot, ka gribot braukt ekskursijā. Vai nevarot sarunāt, lai palaižam šeit pār robežu, un izvelk no kabatas naudas žūksni, cik nu saujā var saturēt. Es viņam saku, ka nekas nesanāks. Viņš prasa, cik tad mums maksājot par robežas sargāšanu, ja ar tādu summu ir par maz? Viņš nevarēja saprast, ka mēs sargājam bez atalgojuma – patriotisku jūtu vadīti.
Tāds bija Zemessardzes aizsākums Īslīces pagastā. Vēlāk, protams, uzlabojās gan materiālā apgāde, gan pieauga zemessargu skaits, tika organizētas regulāras apmācības. Diemžēl entuziasms un pārliecība, ka esam valstij vajadzīgi, gan nav pieaugusi.
Varbūt šis īsais atskats vēsturē rosinās arī citus zemessargus atcerēties notikumus pirms desmit gadiem.
