Uzausis pirmdienas rīts, pašvaldību vēlēšanas aiz muguras, un vismaz šodien mūsu dzīvē vēl nekas nav mainījies. Putas noskrējušas, un zupa vārās tālāk.
Uzausis pirmdienas rīts, pašvaldību vēlēšanas aiz muguras, un vismaz šodien mūsu dzīvē vēl nekas nav mainījies. Putas noskrējušas, un zupa vārās tālāk.
Pirmie vēlēšanu rezultāti jau zināmi, kāds varēs svinēt uzvaru, cits jutīsies sarūgtināts, vēl kāds piktosies, ka tos īstos cilvēkus vēlētāji nav spējuši pamanīt un novērtēt.
Pirms vēlēšanām šķita, ka prāts sāk pagurt no tukšām runām, slavinājumiem un solījumiem, ko, drukātu uz lapiņām, kāds pamanījās iemest pastkastītē. Tādos brīžos ir lietderīgi un atskurbinoši dzirdēt arī ko citu, – kā dzīvo, par ko priecājas cilvēks.
Redakcijas pastā atradu ziņu, ka 1. martā 40. gadskārtu atzīmējis ASV Miera korpuss. Kopš 1992. gada šīs ASV valdības finansētās palīdzības programmas sūtņi strādājuši arī Latvijā. 75 pilsētās un pagastos ASV Miera korpusa 211 sūtņu mācījuši angļu valodu, palīdzējuši apgūt biznesa pamatus, sekmējuši nevalstisko organizāciju attīstību.
Visi seši – piecas jaunietes un puisis no Amerikas, kuri astoņus gadus strādājuši un dzīvojuši Bauskas rajonā, jau atgriezušies savās mājās. Tādēļ priecājos, ka tieši 1. martā manā elektroniskajā pastkastītē pienāca vēstule no Lorijas Stuartes, Miera korpusa brīvprātīgās. Viņa pirms dažiem gadiem mācīja angļu valodu Bauskas 1. vidusskolas audzēkņiem.
Taču viņas sūtītā vēsts no Amerikas šoreiz nebija parasts sveiciens. Lorija rakstījusi no Sietlas dažas stundas pēc tam, kad 28. februārī tur bija notikusi 6,8 balles stipra, 45 sekundes ilga zemestrīce, kas Vašingtonas štatam nodarījusi vismaz miljardu dolāru lielus zaudējumus.
«Protams, man būtu daudz, ko stāstīt, bet kā lai apkopo sakāmo, ja sēžu šeit pie datora. Apkārt nekārtība, tomēr jūtos tik labi, jo esmu tikusi izglābta no biroja augstceltnes, kura sāka plaisāt un ļodzīties. Mēs te lasām kopā sasisto logu stikla gabalus, plastikāta atlūzas, cenšamies kādam piezvanīt, bet zvani pagaidām «neiet cauri».
Klausoties brīdinošajos sirēnu kaucienos, jādomā, ko tas nozīmē – jauns pazemes grūdiens vai arī kaut kur sācies ugunsgrēks. Sāku apjēgt, ka pēc tām šausmām, pārbīļa, neziņas, izmisuma, kas zemestrīcē pārdzīvots, jūtos pārāk nogurusi, lai teiktu ko vairāk.»
Lorija bija steigusies sūtīt šo ziņu, adresējot to 17 cilvēkiem dažādās pasaules malās, lai pagūtu pateikt galveno – viņa zemestrīci ir pārdzīvojusi un palikusi dzīva.
Psihologi esot izpētījuši, – cilvēka organisma spējas uztvert sāpes ir daudz lielākas nekā uztvert prieku. Šajā dzīvē ir pietiekami daudz iemeslu būt sarūgtinātam, tā ir taisnība. Taču var atrast pietiekami daudz iemeslu priekam un apmierinājumam. Ja vien meklējam pareizā virzienā.
