Bez problēmām, kas raksturīgas lauksaimniecībai, zemnieki neiztika arī 20. un 30. gados.
Bez problēmām, kas raksturīgas lauksaimniecībai, zemnieki neiztika arī 20. un 30. gados.
Stihijas un ekonomiskā krīze
Pēc visai veiksmīgas lauksaimnieciskās ražošanas atjaunošanas 20. gadu pirmajā pusē 20. gadu nogale Bauskas apriņķa zemkopjiem atnesa daudz problēmu. Pasaulē saražotās produkcijas apjomi daudzkārt pārsniedza pieprasījumu. Sekoja cenu lejupslīde, un sākās saimnieciskās depresijas jeb ekonomiskās krīzes laiks, kas ļoti smagi skāra arī Latviju. Piemēram, sviesta cena 1932. gadā esot bijusi tāda, ka to neatmaksājās vest uz tirgu. Visām likstām klāt savu artavu deva arī dabas apstākļi. 1928. gads atnesa slapju vasaru. Plūdi nodarīja postu gan Bauskai, gan apriņķa laukiem. Kārlis Skalbe 1928. gada vasarā, braucot pa šaursliežu dzelzceļu no Meitenes uz Bausku, piezīmēs atspoguļojis mūsu pusē redzēto: «Vēju izplūkāti un lietus izgulēti, ūdens lāmās guļ rudzi un kvieši…».
1929. gada pavasarī tika pieņemts likums par valsts pabalstiem un kredītiem plūdos cietušiem zemniekiem, taču pasaules saimnieciskās norises darīja savu, jo lieki kredīti vēl vairāk apgrūtināja saimniecību eksistenci. 30. gadu sākumā konstatēts, ka apmēram trešdaļa zemnieku saimniecību bija pārkreditētas un neglābjamas, otra trešdaļa saimniecību bija glābjamas, tikai mainot kredītu atmaksas termiņus un nosacījumus. Vienīgi atlikusī trešdaļa zemnieku saimniecību bija spējīgas izdzīvot pašu spēkiem. Viskritiskākajā situācijā atradās mazās saimniecības, kuru platība nepārsniedza 15 hektāru.
Mudina valdību rīkoties
30. gadu sākumā Bauskas apriņķa zemnieki kļuva aktīvi, pieprasot valdošajām institūcijām pievērst pastiprinātu uzmanību situācijai laukos. 1930. gada septembrī Lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības nama (tag. Tautas nama) zālē notika apriņķa zemnieku sanāksme. Runātāji – zemnieki no vairākiem apriņķa pagastiem – vērsās pret Saeimā ierosināto likumprojektu par labības tirgus regulēšanu, kas paredzēja piemaksu jeb dotāciju, kā arī noteiktu labības iepirkuma cenu atcelšanu. Sapulcē pieņēma rezolūciju, kurā cita starpā tika prasītas ne tikai labības, bet arī sviesta un bekona iepirkuma cenu noteiktas garantijas, kā arī minēto preču ievedmuitas paaugstināšana.
Pēc gada līdzīgā saietā pulcējās apmēram 200 apriņķa zemnieku. Spriežot pēc laikrakstā «Bauskas Vēstnesis» publicētā, šajā sapulcē, pārrunājot katastrofālo situāciju lauksaimniecībā, valdījis daudz kaujinieciskāks gars. Piemēram, apriņķa Lauksaimnieku biedrības priekšnieks Juris Prāts teicis: «Maksājumi, kas jāveic zemniekam, ir daudzkārt augstāki, nekā zemnieks saņem no saražotā un pārdotā. 1922. gadā zemnieku nodokļu kopsumma visā valstī bija astoņi miljoni latu, bet tagad – 17 miljonu latu. Zemes nodoklis vien ir audzis sešas reizes, un situācija ir tāda, ka zemnieks vairs nav savas zemes īpašnieks, bet gan valsts rentnieks, būdams vienmēr parādā.» Par valdošo gaisotni liecina arī plaša rezolūcija, kurā Saeimai un valdībai izteiktas kategoriskas prasības – atcelt zemes nodokļa parādu procentus uz trim gadiem, pagarināt sēklas un spēkbarības kredītu atmaksas termiņus, garantēt lauksaimniecības ražojumu iepirkuma cenas, pasteidzināt lauksaimniecības aizsardzības un veicināšanas likuma izstrādi un pieņemšanu. Pavisam kategoriska bija prasība visiem lauksaimniecības un pārtikas produktiem, ko var atvietot ar Latvijas ražojumiem, noteikt ne tikai augstas ievedmuitas, bet ieveduma aizliegumu. Plašajā rezolūcijā atrodama prasība samazināt ierēdņu algas, kā arī atņemt lielos pabalstus operai un teātriem, kur pārsvarā izklaidējas pilsētu publika. Politiķiem tika prasīts pārskatīt bezdarbnieku pabalstu politiku, jo laikā, kad laukos trūkst darbaroku, pilsētu bezdarbnieki saņem pabalstus un strādāt uz laukiem neiet. Rezolūcijā ir atrodams arī punkts, kas prasa noteikt, ka laukstrādnieku kūdīšana uz nemieriem ir uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu, par ko paredzams sods. Šajā saimnieciski grūtajā laikā savu interešu dēļ to veica kreisās politiskās aprindas. Par to, ka situācija pēc gada nebija uzlabojusies, liecina 1933. gada pavasarī apriņķa zemnieku sapulcē pieņemtā rezolūcija, kas atkārtoja iepriekšējās prasības. No jauna klāt bija nākusi tikai prasība noteikt, ka nevienam nav tiesību piedzīt no zemnieka dažādus parādus, ja viņš nav saņēmis maksājumus par saražoto un valsts solītās piemaksas jeb dotācijas.
Lielsaimniecībām izdevīga situācija
Lauksaimniecības un visas valsts tautsaimniecības atveseļošanās notika tikai 30. gadu vidū un otrajā pusē, taču tad problēmas radīja valsts pārlie- kā iejaukšanās tirgus procesos. Lauksaimniecībā, pēc tautsaimniecības vēstures profesora Arnolda Aizsilnieka domām, izdevīgi apstākļi šajā laikā tika radīti vienīgi lielsaimniecībām. Mazajām saimniecībām bija atņemta iniciatīva, jo darbību «no augšas» diktēja 1936. gadā izveidotā Lauksaimniecības kamera ar katrā pagastā nodibināto Lauksaimniecības biedrību palīdzību. Analizēt vispārējo situāciju un lauksaimniecisko ražošanu šajā laikā Bauskas laukos saistībā ar vispārējo situāciju Latvijā ir apjomīgas izpētes vērts darbs. Šajā laikā apriņķa pagastos samazinājās zemnieku saimniecību skaits un katrā pagastā bija pat vairākas saimniecības, kur lauki pamazām aizauga ar krūmiem un ēku jumti draudēja iebrukt.
