Turpinājums. Sākums – 4. oktobra «Bauskas Dzīves» numurā, 8. lappusē. Turpinot iesākto tematu par Bauskas apriņķa zemnieku problēmām 20. – 30. gados, šoreiz – par situāciju lauksaimniecībā 30. gadu beigās.
Turpinājums.
Sākums – 4. oktobra «Bauskas Dzīves» numurā, 8. lappusē.
Turpinot iesākto tematu par Bauskas apriņķa zemnieku problēmām 20. – 30. gados, šoreiz – par situāciju lauksaimniecībā 30. gadu beigās.
Lielākās saimniecības – Bruknas pagastā
Lauksaimniecības un visas valsts tautsaimniecības atveseļošana pēc 30. gadu sākuma ekonomiskās depresijas notika tikai 30. gadu vidū un otrajā pusē. Problēmas guva citu raksturu un bija saistītas ar pārlieku lielo valsts iejaukšanos tirgus procesos. No tā ieguvējas, kā jau minēts iepriekš, bija lielsaimniecības. Tās 30. gadu vidū un beigās nodrošināja apriņķa zemnieku saimniecību vidējās ražas rādītājus, kas par 5 – 15 procentiem pārsniedza vidējos skaitļus valstī.
Bauskas apriņķī 30. gadu otrajā pusē bija apmēram septiņi tūkstoši zemnieku saimniecību, no kurām apmēram piektā daļa aizņēma no desmit līdz 20 hektāru. Aptuveni tikpat daudz bija lielsaimniecību (platībā virs 30 hektāriem). Bauskas apriņķī 35 saimniecības, pēc 1935. gada datiem, bija lielākas par simt hektāriem.
Mazu zemnieku saimniecību visvairāk bija Bauskas pagastā, bet lielsaimniecību – Bruknas un Bārbeles pagastā. Vidējā zemnieku saimniecības platība Bruknas pagastā bija 29,7 hektāri, bet Bārbeles pagastā – 28,1 hektārs. Šajā laikā visgrūtāk klājās mazajām saimniecībām. Par to liecina fakts, ka zemnieku parā- di vidēji uz vienu hektāru lauksaimniecībai derīgas zemes vislielākie bija tieši Bauskas pagastā (apmēram Ls 111). Mazās zemnieku saimniecības spieda ne tikai parādu nasta. Tās, piemēram, pašas saviem spēkiem nespēja uzturēt mazos mājas jeb pievedceļus, un tie pavasaros un rudeņos kļuva neizbraucami. Tas apgrūtināja saražotā nogādāšanu tirgū. Jauno paaudzi nevilināja dzīvesveids, kas solīja smagu darbu un cīņu par eksistenci.
Laucinieki dodas uz pilsētām
Mazās zemnieku saimniecības minētās agrārās politikas dēļ bija kļuvušas ekonomiski nerentablas. Tāpēc 30. gadu otrajā pusē sākās process, ko savās atmiņās atspoguļojis bijušais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš. Viņš rakstīja: «No laukiem cilvēki centās nokļūt pilsētās, vienalga kādā darbā. Vietām vecas, turīgas ģimenes iznīka pilnīgi. Piemēram, turīgajā Bauskas apriņķī vai katrā pagastā varēja atrast pat vairākas saimniecības, kur lauki pamazām aizauga krūmiem un ēku jumti draudēja iebrukt. Iemesls – saimnieks un saimniece veci, bet bērni aizbraukuši uz pilsētu meklēt vieglāku dzīvi.»
To apliecina arī skaitļi. Proti, laikā no 1929. līdz 1935. gadam saimniecību skaits Bauskas apriņķī bija pieaudzis par 0,24 procentiem, bet laikā no 1935. līdz 1937. gadam saimniecību skaits Bauskas apriņķī bija sarucis par 1,07 procentiem. Samazinājās mazo saimniecību (līdz des- mit hektāru) skaits, tajā pa- šā laikā pieauga saimniecību skaits platībā no 30 līdz 50 hektāru.
Vairums saimnieku vecumā pēc 50 gadiem
Lauksaimniecības kameras ziņojumos par Bauskas apriņķi kā negatīvi atzīmēti fakti, ka vairāk nekā puse mūspuses saimnieku 30. gadu nogalē bija vecumā virs 50 gadiem, bet 13,8 procenti saimniecību Bauskas apriņķī bija iznomātas. Tās neapsaimniekoja īstie saimnieki. Nevar teikt, ka valdību, kas uzskatīja lauksaimniecību par vienu no valsts tautsaimniecības prioritātēm, nemaz neuztrauca tas, ka jauni cilvēki atstāja laukus un vairākums saimnieku bija vecāki par 50 gadiem, liela daļa saimniecību bija iznomātas. Šāda aina bija vērojama arī citur Latvijā. Lai konstatētu faktisko situāciju, kā arī meklētu problēmu risinājumus, 30. gadu beigās tika veikts pētījums par Bauskas apriņķa zemnieku saimniecībām.
1940. gadā Latvijas Lauksaimniecības kameras Lauku dzīves komiteja publicēja pētījuma rezultātus. Apcerējumā par Bauskas apriņķa saimniekiem ir atspoguļots daudzpusīgs statistiskais materiāls, taču pamatproblēma tā arī nav skarta, izņemot dažus secinājumus. Izteikts pieņēmums, ka apriņķa saimniecību ekonomiskais vājums nav meklējams saimnieciskajā bāzē, bet gan zemes īpašnieka psiholoģijā. Vaina jāuzņemas arī skolām, kas jaunajā paaudzē kultivējusi uzskatu, ka pilsētās ar augstāku izglītību ir vieglāk atrast vieglāku darbu, pilsēta paver ceļu karjerai utt.
