Kurzemē vēl risinājās karadarbība, kad 1944. gada nogalē un 1945. gada sākumā Bauskas apriņķī, kur bija vieni no lielākajiem kara postījumiem un cilvēku resursu zudumiem Latvijā, sākās padomju varas īstenotā zemes reforma.
Kurzemē vēl risinājās karadarbība, kad 1944. gada nogalē un 1945. gada sākumā Bauskas apriņķī, kur bija vieni no lielākajiem kara postījumiem un cilvēku resursu zudumiem Latvijā, sākās padomju varas īstenotā zemes reforma.
Tā paredzēja nacionalizēt zemnieku saimniecības, kuru platība pārsniedza 20 – 30 hektāru atkarībā no vietējiem apstākļiem. Savukārt jaunsaimniecības bija paredzēts veidot 10 – 15 hektāru platībā. Nacionalizēja arī virs normas esošos lopus, inventāru, ēkas un tehniku, kas bez atlīdzības bija jānodod jaunsaimniekiem. Veicot nacionalizāciju, Bauskas apriņķī 1945. gadā Zemes fonda uzkrājumi bija no apmēram 700 saimniecībām. Tā kā jaunsaimniecību veidošana nerisinājās ātri, tika radītas divas padomju jeb valsts saimniecības (sovhozi) – 500 ha un 1050 ha platībā attiecīgi tabakas un kartupeļu audzēšanai.
Jaunā kārtība bija pirmais solis lauku kolektivizācijai, jo sīksaimniecības pēckara situācijā un apstākļos nebija preču ražotājas. Ņemot vērā, ka zemnieku saimniecībām tika noteikti lieli nodokļi un nodevas (piemēram, 1946. gadā – no viena līdz 10 ha lielām saimniecībām gadā bija jānodod 50 – 60 kg labības no aramzemes hektāra, bet saimniecībām, kuras lielākas par 25 ha, – no 180 līdz 210 kg labības), turīgu zemnieku gandrīz nebija. Pēc padomju varas aprēķiniem, šiem apstākļiem vajadzēja radīt priekšnoteikumus zemnieku brīvprātīgai kooperācijai un kopsaimniecību veidošanai.
Plaukst «lauku tūrisms»
Bauskas apriņķī ideoloģisku kampaņu par kolektīvās saimniekošanas priekšrocībām izvērsa vietējais laikraksts «Bauskas Darbs». Savukārt 1945. un 1946. gadā attīstījās savdabīga «tūrisma nozare». Proti, ar pagastu partorgu palīdzību tika organizētas zemnieku ekskursijas uz pirmajām Latvijas kolektīvajām paraugsaimniecībām. Piemēram, 1946. gadā Īslīces partorgs Goba organizēja vietējo zemnieku pieredzes braucienu uz Jelgavas apriņķa Šķibes pagastā izveidoto kolektīvo saimniecību «Nākotne». «Ekskursijas» rezultātā 1947. gadā, apvienojoties pagasta 13 zemnieku saimniecībām, Bauskas apriņķī viena no pirmajām kolektīvajām saimniecībām izveidojās lauksaimniecības artelis «Vārpa» ar 211 ha zemes, 15 govīm, 24 zirgiem un dažām lauksaimniecības mašīnām. Par «Vārpas» priekšsēdētāju kļuva pagasta izpildu komitejas darbinieks Ernests Kapkalns.
Nākamajā gadā kolhoza teritorija palielinājās, jo, apstākļu spiesti, kolhozam pievienojās vēl vairāki zemnieki. Tomēr joprojām Īslīcē saglabājās zemnieku saimniecības, kas, neraugoties uz apstākļiem, nevēlējās pievienoties kolhozam. Tad tika nolemts šīm saimniecībām radīt papildu grūtības. 1948. gada 25. septembrī kolhoza «Vārpa» kopsapulces protokolā lasāms: «Vienbalsīgi nolemts lūgt pagasta izpildu komiteju pārvietot no budžu saimniecībām, kas traucē lauksaimniecības arteļa teritoriju noapaļošanai, līdzšinējos apsaimniekotājus uz citām brīvām saimniecībām.» Šādi lēmumi bija pierasta lieta visā Latvijā, jo tie nozīmēja soli tuvāk varmācīgai kolektivizācijai, kuras kulminācija bija 1949. gada sākumā pieņemtais lēmums Latvijas lauku vienlaidu un piespiedu kolektivizācijai. Tos, kuri joprojām nevēlējās atzīt «kolektīvās saimniekošanas priekšrocības», 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Sibīriju, bet zemi, lopus un lauksaimniecības inventāru pārņēma kolhozi.
1949. gada nogalē Bauskas rajonā (1948. gada novembrī apriņķi tika pārdēvēti par rajoniem) bija veikta gandrīz visu zemnieku saimniecību kolektivizācija.
Lielsaimniecību veidošanas mānija
Nākamais solis bija kolektīvo saimniecību apvienošana lielsaimniecībās, kas norisinājās 50. gados. Viena no pirmajām lielsaimniecībām Bauskas rajonā izveidojās jau minētajā Īslīcē. 1950. gadā, apvienojoties kolhoziem «Ritums», «Zelta grauds» un «Vārpa», radās jauns kolhozs, kam piešķīra Ļeņina vārdu. Tā kopējā platība bija 2339 ha. Jaunais kolhozs kļuva par rajona mēroga paraugu kolektīvajā saimniekošanā. Līdzīgi par paraugu sovhoziem Bauskas rajonā 50. gados kļuva padomju saimniecība «Bauska» (vēlākā PSRS 50. gadadienas padomju saimniecība), kas aptvēra daļu bijušo Ceraukstes un Bauskas pagastu teritorijas. Šīs saimniecības kopplatība savukārt bija 2540 ha. Vēlāk 60. un 70. gados tendence radīt lielsaimniecības sasniedza kulmināciju un, piemēram, kolhoza «Uzvara» teritorija pārsniedza pat septiņus tūkstošus hektāru.
Paraugsaimniecības ārpus kārtas tika apgādātas ar jaunākajām lauksaimniecības mašīnām un inventāru, tām tika samazināti valsts iepirkuma plāni. Savukārt brīvos līdzekļus šīs saimniecības varēja ieguldīt infrastruktūras attīstībā. Laikā, kad daudzos Bauskas rajona kolhozos un sovhozos bija tikai dažas tehnikas vienības, Ļeņina kolhoza īpašumā 50. gadu otrajā pusē bija jau 11 traktoru, viens skābbarības kombains, trīs kuļmašīnas, divi labības kombaini, vairāki kultivatori un sējmašīnas.
Spriest par faktisko situāciju Bauskas rajona kolhozos un sovhozos 50. un 60. gados ir sarežģīts uzdevums, jo pieejamie dokumenti ne vienmēr ir patiesības nesēji. Tajos ir datu viltojumi. Jau 40. gadu nogalē tika izdota oficiāla direktīva ar aizliegumu apkopot datus par faktisko ražību un situāciju kolhozos un sovhozos. Tika uzdots statistiku balstīt nevis faktiskajā situācijā, bet gan plānotajā. Tādā veidā visi dati tika safabricēti, neatbilda reālajai situācijai un kalpoja vienam mērķim – parādīt sociālistiskās lauksaimniecības augšupeju un sasniegumus.
