Tikko pagājušās 1941. gada 14. jūnija atceres dienas mūsu lasītājiem atsaukušas atmiņā arī citus baigus notikumus, kuru aculiecinieki bijuši.
Tikko pagājušās 1941. gada 14. jūnija atceres dienas mūsu lasītājiem atsaukušas atmiņā arī citus baigus notikumus, kuru aculiecinieki bijuši. Edgars Juravs no Gailīšu pagasta raksta par 1949. gadā pieredzēto Lambārtē.
Bija agrs 1949. gada 25. marta rīts, miglains un drūms, kad mani uzmodināja dobja automašīnas rūkoņa, kas atskanēja no ceļa puses. Kad, no miega iztraucēts, piegāju pie loga, ieraudzīju lielu, agrāk neredzētu automašīnu, kas aizbrauca mūsu skolas virzienā.
Toreiz dzīvoju pie Lambārtes baznīcas un apmeklēju četrgadīgo skolu. Tanī liktenīgajā rītā minēto automašīnu ieraudzīju stāvam sporta laukumā. Iegājis skolā, redzēju savus klases biedrus ar saraudātām acīm. Nesapratu, kas ir noticis. Gar automašīnu staigāja bruņoti karavīri. Klasē ienāca skolas direktors Fricis Uiska kopā ar vienu no karavīriem un teica, lai Jurēvica Smaida ar brāli, Tiltiņa Velta ar brāli Gunāru, kā arī vēl vairāki, kurus vairs neatceros (lai viņi man piedod!), ejot uz mājām, jo vecāki viņus gaidot, un stundas šodien nenotikšot.
Otrā rītā uz skolu neatnāca daudzi skolēni, arī skolotāja Amālija Buka. Mēs, palikušie, sērojām par viņiem, tikai kā prombūtnē esošiem, jo nezinājām, kāds liktenis viņus gaida moku pilnajā ceļā, kurā viņus aizveda, nepajautājot, vai to vēlas vai ne.
Bija jau arī tādi, kuri priecājās par notikušo. Es viņu vārdus neminēšu, gan jau viņi to atceras paši. Tās pašas dienas pēcpusdienā, nākot no skolas, mēs, trīs domubiedri, mūsu «karaspēļu» vietā apspriedām «rīcības plānu». Mēs gribējām atriebties par mūsu skolas biedru un draugu aizvešanu. Mēs gan nebijām pārliecināti, ka šī briesmas nesošā mašīna var atgriezties no jauna. Bet, ja tas notiks, nolēmām mašīnu sagaidīt, kā nu pēc toreizējā prāta bijām izdomājuši, nenojaušot sekas. Mēs, domubiedri, bijām: Arnolds Stūris, Tālivaldis Belruss un es. Mana māte kopa Lambārtes baznīcas kapus un pieskatīja arī dievnamu. Norunājām, ka satiksimies pie manas mājas un pēc tam, izlūgušies no mātes Lambārtes baznīcas atslēgas, uzkāpsim baznīcas tornī (tā arī izdarījām), no kura varēsim pārredzēt ceļu un apkārtni.
Visi trīs uzkāpām baznīcas tornī, kaut gan māte negribīgi atbalstīja mūsu «rīcības plānu». Sēdējām un vērojām ceļu un apkārtni, bet nekas vairs neatkārtojās. Kad iestājās krēsla, es atdevu mātei baznīcas atslēgas un visi trīs gājām uz priedītēm netālu no Arnolda un Tālivalža mājām. Tālivaldis atnesa ēdamo, bet Arnolds atnāca ar plecā uzkārtu vācu kara šauteni. To uz nakti bija iedevis viņa tēvs Jēkabs Stūris, kurš dienēja «istrebiteļos». Nogulējām priedītēs visu nakti, bet no rīta atgriezāmies mājās, jo bija jāiet uz skolu.
Vai mēs turpinājām slēpties Lambārtes baznīcas tornī un priedītēs, tas man ir izgaisis no atmiņas.
Nesaprotu, kur toreiz bija cilvēktiesības, kuras skandē Ždanokas kundze un viņai līdzīgie? Viņus Latvijā neieredzot un darot pāri. Neviens taču neliedz doties projām uz Lejputriju. Un ja nu tikai ar mantām un ēdamo, ko var salikt un iesiet sieviešu galvas lakatiņā, kā to darīja aiz bailēm un uztraukuma manu skolas biedru vecāki?
Nobeigumā lūdzu man piedot bijušos skolas biedrus un viņu vecākus, ka neesmu viņus pieminējis savās atmiņās, jo esmu daudz ko aizmirsis.
