Sveicināts, lasītāj, manā pirmajā redakcijas slejā šogad! Gadā, kuru daudzi jau paspējuši nodēvēt par zīmīgu, neparastu.
Sveicināts, lasītāj, manā pirmajā redakcijas slejā šogad! Gadā, kuru daudzi jau paspējuši nodēvēt par zīmīgu, neparastu. Tā varbūt arī ir – lasi, no kura gala gribi, tāds pats. Pareģi esot vēstījuši, ka Latvijai šādi, no abiem galiem vienādi lasāmi, gadu skaitļi būšot īpaši nozīmīgi. 1991. par tādu noteikti var uzskatīt. Vai 2002. gads būs valstij svarīgs, varbūt pat liktenīgs, tas mūsu pašu rokās. Īpaši nevajadzētu šaubīties, pareizās zīmes izvēloties un īstos krustiņus saliekot rudenī, Saeimas vēlēšanu laikā. Ja kļūdīsimies, visu varēs labot, bet tikai pēc vairākām paaudzēm, 2112. gadā.
Labāk, no sarežģītās ciparu pasaules novēršoties, palūkosimies un uzticēsimies šīs ziemas baltajam skaistuma brīnumam. Sen tik daudz tīra un gaiša mums nebija dots. Ziemassvētku vakarā, no baznīcas nākot, trūka vien zvaniņa skaņas pie ilkss. Savukārt gadu mijas nakts pārsteidza ar tīkamu aukstumu un bezvēju. Kupenās un pagalma eglītē ieliktas svecītes dega ilgi un mierīgi. Liesmiņu drošā plīvošana radīja pārliecību, ka skaistā, mierīgā un svētā gadu mijas nakts burvība negaisīs.
Bet klusajai labestībai nav lemts būt ilgai. Sniega kupenas saplakušas, atkusnis atsedzis neglītus pleķus, un māju jumti sāk pamazām raudāt ar draudošām lāsteku asarām. Redakcijas pastā ieceļojušas vairākas rūpju un neapmierinātības pilnas vēstules. Kādam bārbelietim naudas pārvedums uz Rīgu pirmssvētku burzmā ceļojis ilgāk, nekā paredzēts. Baušķeniece Irma ir neapmierinātības pilna ar kādas tirgus darbinieces rīcību. Viņa šai personai pat nātru kušķi nenovēl, jo to taču varot ērti un veselīgi pirtī par ārstniecisku peramo slotu izmantot.
Savukārt pensionāre L. K. raksta, ka veikalā «Atvars» viņa nelaipni apkalpota, tāpēc garajā rindā nācies stāvēt vēlreiz, līdz sirmgalvi uzklausījusi kāda cita, pieklājīga un atsaucīga, pārdevēja. Ir jau dažādi mūsu apkalpojošās nozares darbinieki, bet varbūt arī viņi bija svētku steigas un ģimenes raižu nogurdināti. Varbūt viņos laipnība un iztapība piesalusi pie vēsā dzīvokļa radiatora vai vēju izpūsta pa nenosiltināta loga šķirbu. Es ticu, ka viņi visi noteikti labosies. Pavērsies apkārt vēl esošajā baltumā, atcerēsies klusās nakts dziesmu. Un labestība atgriezīsies.
Kad uznāk puktīgums un pārņem neapmierinātība, ieteiktu pabarot putniņus. Īpaši agrās rīta stundās pēc salā un aukstumā stindzinošās nakts viņi izmisīgi alkst kādu spēka drumsliņu. Ceturtdaļklaipiņš baltmaizes par pieciem santīmiem, ābolu sēkliņas vai cūkgaļas ādiņas atgriezumiņš postā mūs neiedzīs. Tomēr dieviņa pasaulē laista kāda maza, pelēkdzeltena radībiņa aizlūgs par mums. Un, kad pavasara saule atkausēs loga rūtis, pie tā klusu noskanēs putna knābīša pateicības pilnais klauvējiens. Tad apjautīsim, ka baltajā ziemā skaistumu un svētsvinību esam ne tikai ņēmuši, bet arī devuši. Un devēja prieks cels mūs augšup, pretim saulei.
