Bauskas muzejā vēl līdz nākamā gada 28. janvārim skatāma Aleksandras Čudnovskas eglīšu rotājumu kolekcijas izstāde «Ziemassvētku sapņi». 2014. gadā viņa nodibinājusi dizaina preču zīmi «ALC ART», kas ar savu izmeklēti smalko detaļu mirdzumu un roku darba unikalitāti balstīta jūgendstila un «art deco» mākslā.
Gleznojumi uz trausla stikla
Šajā izstādē skatāmie rotājumi – ar roku darināti gleznojumi uz ļoti trauslām stikla bumbiņām. Lai tām būtu plašāks pielietojums, Aleksandras aicināts un neatlaidīgi rosināts, juvelieris Anatolijs Nazarenko ir izveidojis īpašus turētājus vijīgās formās no bronzas vai porcelāna, kas, dekorēti ar kristāliem un pusdārgakmeņiem, ļauj šos rotājumus izvietot arī muzejos un interjeros. Rotājumus darinājuši mākslinieki – stikla apgleznotāji no Latvijas.
Vērojot šos darbus, tomēr rodas jautājums, kāpēc tieši Ziemassvētku rotājumi ieguvuši samērā plašas kolekcijas nozīmi? Vai tur ir kāds noslēpums? Un, lūk, mākslinieces stāsts!
Aleksandra Čudnovska uzaugusi ģimenē, kur valdīja latviešu un krievu kultūras gaisotne, savstarpēja cieņa un dziļa izpratne par abu nāciju garīgās un materiālās kultūras vērtībām. Viņas māte Tamāra Čudnovska ir dizainere, autorleļļu māksliniece, kas savu kolekciju sākusi veidot 90. gadu sākumā. Pašlaik tajā ir ap 3000 eksponātu. Apjomīgā leļļu kolekcija joprojām apskatāma Bauskas muzejā. Arī Aleksandras vecmāmiņa no mātes puses Tamāra Bernāne ilgus gadus veltījusi darbam muzejā. Muzejnieku un kolekcionāru gars ģimenes mantojumā? Jā.
Smalki rokdarbi eglē
«Eglīšu rotājumi bija gan vecmāmiņu krājumos no pagājušā gadsimta 20. – 30. gadiem, gan viņu roku darināti 50. gados, kad cita piedāvājuma nemaz nebija un vajadzēja paļauties tikai uz savu fantāziju un roku čaklumu. Vai spējat iedomāties no tolaiku plānā papirosu papīrīša vai folijas izgrieztas sniegpārsliņas?» Aleksandra izteiksmīgi ietur pauzi: «Es varētu mēģināt, bet tā es to neprastu. Tās patiesībā bija unikālas mežģīnes, kādās ietērpām mūsu karalisko egli. Mums viss bija īsts un skaists šajos svētkos. Liela egle, teju trīs metrus augsta, īstas svecītes un vienmēr visa ģimene kopā. Mājās valdīja silta un radoša gaisotne, un ikvienai ar rokām un lielā pacietībā darinātai lietiņai piemita dvēsele. Viss tapa ar izdomu un mīlestību. Ziemassvētkos pasaule ap mani pārvērtās brīnumā. Kā apburta varēju raudzīties eglē un izsapņot visskaistākos sapņus…» atzīst A. Čudnovska.
Kolekcijas veidotāja atceras: «Reiz, egli rotājot, saplēsu kādu trauslu, greznu dekoru, līdzīgu tiem, kādi pašlaik redzami kolekcijā. Apkārt iestājās pilnīgs klusums. Man elpa aizrāvās, sapratu, ka nu laikam ir ļoti slikti, bet neviens man neko nepārmeta, taču man šis negadījums svētku priekšvakarā bija liels dvēseles satricinājums. Tā bija mana sapņu un dārgumu pasaule, kurai netīšām biju nodarījusi pāri. Tagad saprotu, ka lietām toreiz bija cita vērtība nekā šodienas masu produkcijai.»
Divkārši Ziemassvētki
Tā jau nebija, ka tolaik rūķīši nebūtu nesuši dāvaniņas. Aleksandra un brālis tās saņēmuši divkārt, viņa atklāj: «Proti, ar otru, krievu tautības vecmāmiņu no tēva puses mēs svinējām arī pareizticīgo Ziemassvētkus. Šogad tie būs 7. janvārī. Nu jau viņa ir mūžībā, bet šie svētki mums joprojām ir svarīgi. Viņa mūsu eglīšu rotājumu krājumus papildināja ar unikāliem 20. gadsimta sākuma krievu Ziemassvētku dekoriem, kuriem šodien ir retu kolekciju cienīga cena un vērtība. Diemžēl tagad bieži veikalos atrodams vien bezgaumīgs spožums, kurā nav nekādu emociju.»
«Manu iztēli un uzskatus veidoja mamma. Viņa brīnišķīgi prata izskaidrot, piemēram, adventes laika jēgu,» stāsta Aleksandra Čudnov-ska, «neizsmeļamu bagātību krātuve ir arī mūsu lielā un vērtīgā mājas bibliotēka.» Īpašā atmiņā viņai ir kāda vācu grāmata šajā krātuvē. To, verot vaļā, acu priekšā «būvējas» māja ar lodziņu, bet iekšā sēž vecmāmiņa ar adīkli. Mazā Aleksandra varējusi stundām to vērot un iztēloties dzīvi šajā namiņā.
Daudz izglītojošas uzmanības
Aleksandrai ir ekonomistes izglītība, strādāts biroja darbos, taču jutusi, ka īstu piepildījumu tas nedod. Tā vien šķiet, ka ģimenē un audzināšanā uzkrātais potenciāls snauda un gaidīja īsto izpausmes brīdi. Un tāds radās 2014. gadā, kad leļļu meistarei Tamārai Čudnovskai nāca piedāvājums piedalīties Ziemassvētku izstādē Maskavā un māksliniece dalībai uzaicināja arī meitu Aleksandru.
Intensīvi domājusi, ko ekspozīcijai piedāvāt. «Es lelles nemīlu tā kā mamma, viņai tā ir stihija, bet man – mākslas veids. Un tad it kā nosapņoju šīs apaļās stikla bumbas. Sāku meklēt, kas vispār ražo eglīšu rotājumus. Atradu vienu nelielu rūpnīcu, kas gatavo stikla bumbiņas. Pirmās apgleznojām turpat rūpnīcā, un, lai gan ar vienu eksemplāru tur strādāja vairākas stundas, cerēto rezultātu nesagaidīju. Rūpnieciski ražotais ir un paliek masu produkcija. Dvēseli ar briljantiem nenopirksi,» smejoties teic Aleksandra.
«Meklējumu ceļš bija jāturpina. Auga pārliecība, ka ar roku apgleznotas stikla bumbas varētu dzīvot savu patstāvīgu mākslas darba dzīvi. Meklēju māksliniekus un atradu. Man ļoti paveicies ar juvelieri Anatoliju Nazarenko, viņš ir ļoti pacietīgs un strādīgs,» stāsta kolekcionāre.
«Ja domāsim tikai par naudu, mākslu mums neredzēt. Mans mērķis ir radīt skaistas, ilgtspējīgas lietas. Ar pagātnes bagāžu strādāju šodien un domāju par nākotni,» uzsver Aleksandra, «jā, darbs ir ļoti laikietilpīgs un prasa pacietību, taču tas atmaksājas ar apmeklētāju interesi, vērtējumu, atsauksmēm. Tas man pašlaik ir vissvarīgākais. Esmu augusi gaisotnē, kurā, pateicoties lielajai ģimenei, saņēmu daudz izglītojošas uzmanības. Daudz lasīju, divas valodas ir kā dzimtās. Šogad Ziemassvētkos atkal visi tiksimies, ap divdesmit cilvēku, saime aug,» ar lepnumu par savu ģimeni runā Aleksandra.
Tamāra Čudnovska, Aleksandras mamma, leļļu māksliniece:
«Neesmu īpaši audzinājusi bērnus mākslas ceļam. Aleksandras intereses man pašai bija pārsteigums. Saprotu, ka tieši ģimenes loma ir bijusi vislielākā. Aleksandra turpina mūsu aizsākto, tikai jaunā, augstākā pakāpē. Viņai es no sirds novēlu pacietību, izturību un daudz strādāt.»
