30 gadu jubileju svin Raitis Zeņuks Bauskā.
Raitis bērnību pavadījis Bauskas novada Ceraukstē, tāpēc sevi sauc par ceraukstieti. Intereses vadīts, viņš lauku mieru nomainījis pret kņadu Rīgā un piedzīvojumiem Apvienotajos Arābu Emirātos.
Šautenes vietā kartupeļi
Raitis dzīvo Bauskā, bet sevi sauc par ceraukstieti. Viņš mācījies Griķu pamatskolā. Padevusies matemātika skolotājas Lilitas Vanagas vadībā, sports un ģeogrāfija Ināras Klimovičas gādībā. Nav patikusi ķīmija un bioloģija. Kopā ar bērnības draugiem Jāni Baļčūnu, Ansi Pavilonu, Juri Kvasovu un brālēnu Mareku Zeņuku pēc skolas vakaros un vasarā to vien darījuši kā spēlējuši futbolu, bet ziemā uz Anša dīķa dzenājuši hokeja ripu. «Ansis rīkoja Ceraukstes pagasta ziemas olimpiskās spēles, kurās biatlona disciplīnā šaušanas vietā mēs ar kartupeļiem metām pa koka dēlīšiem, kuri bija mērķi. Vasaras olimpiādē sacentāmies, kurš ātrāk pārpeldēs skolas dīķi. Kopā esam kopš smilškastes laikiem līdz šai dienai,» priecīgs par labajām attiecībām ar bērnības draugiem stāsta Raitis.
No Ceraukstes viņš aizmucis, lielpilsētas vilinājuma dzīts. Mammas lūgumam turpināt mācības kādā no Bauskas vidusskolām zēns nepakļāvies. Rīgas dzīvi uz savas ādas jau divus gadus baudījis Raita draugs Jānis. Ceraukstietis iestājies Rīgas Valsts tehnikumā un mācījies par kokapstrādes tehnologu. Pēc lekcijām strādājis velosipēdu veikalā. «Studijas pametu otrajā kursā. Sajutu naudas smaržu. Pēc darbdienas man, jaunam gurķim, deva 10 latus. Vēl saņēmu mēnešalgu. Cits students desmitnieku nedēļā pelnīja. Tomēr ne dēļ naudas vien skolu pametu. Pēc pirmās prakses, kad kursabiedrs sev nogrieza trīs pirkstus, es sapratu, ka kokapstrāde nav domāta man,» pārdzīvotajā dalās jubilārs.
Starp debesskrāpjiem uz ūdensmotocikla
Dzīves lielākais un aizraujošākais posms Raitim bija strādāšana Apvienotajos Arābu Emirātos. Arī tur, tāpat kā Rīgā, pirmais kāju spēris Jānis. Kad sarunājis tur darbu Raitim, puisis piekritis izaicinājumam.
«Mani pārsteidza viņu kultūra un dzīves līmenis. Katarā dzīvo ļoti daudz nepilsoņu. Es sastapos ar visu iespējamo rasu pārstāvjiem,» atminas Raitis. Puisis Katarā un pēc tam Dubajā uzstādījis skatuves. Arī Latvijā pēc krīzes, kad izputējis velosipēdu veikaliņš, darījis to pašu. «Jocīgākais brīdis bija apzināties, ka ir Ziemassvētku vakars, bet es 25 grādu karstumā pa tuksnesi braukājos ar kvadraciklu. Katarā valda «sausais likums», vismaz oficiāli, tāpēc neko daudz mēs nesvinējām. Musulmaņi Ziemassvētkus, protams, nesvin, bet eiropiešiem darba devēji brīvdienas atvēlēja.»
Dubajā cilvēkiem naudas ir tik daudz, ka viņi nezina, ko ar to iesākt. Stāsta Raitis: «Jūras līcis bija mākslīgi uzpludināts tā, lai starp mājām un debesskrāpjiem varētu traukties ar ūdensmotociklu.»
Sports, pokers un draugi
Lai arī Arābu Emirātos puisim paticis, viņš nolēmis atgriezties Latvijā. «Tur nebija svaiga gaisa, visapkārt putekļi. Vasaras sezonā ielas ir tukšas, jo gaisa temperatūra ir tik augsta, ka atrasties ārpus telpām ir dzīvībai bīstami. Arī uzturēšanās atļauju ir ļoti grūti iegūt,» atgriešanās iemeslus min ceraukstietis.
Tagad Raitis jau četrus gadus strādā par auto rezerves daļu klientu konsultantu-pārdevēju Bauskā.
Jubilārs, tāpat kā bērnībā, brīvo laiku pavada, sportojot un atpūšoties kopā ar draugiem. Viņš kopš pamatskolas spēlē Ceraukstes pagasta futbola komandā. Arī florbols patīk. Jauninājums ir hokejs. «Jau gadu reizi nedēļā braukāju uz Ozolniekiem vingrināties hokejā. Trenera vadībā to darīt ir interesanti, bet grūti. Uz dīķa kopā ar draugiem dzenāt ripu bija vieglāk,» smaidot noteic Raitis.
Hobijs ceraukstietim ir hokeja kluba Rīgas «Dinamo» spēļu apmeklēšana arēnā «Rīga». Arī pokera vakari draugu lokā ir lielisks relaksācijas un brīvā laika pavadīšanas veids.
«Lai arī Bauskā man patīk un pašreizējais darbs ir labs un sirdij tīkams, iekšēji manī mīt vēlme atgriezties Rīgā. Mani vienmēr ir vilinājis plašums, vēlme izlauzties. Tuvākajā laikā lielas dzīves pārmaiņas neplānoju, bet nākotnē, kas zina, kā viss iegrozīsies,» prāto Raitis.
