Rakstot par Bauskas vēsturi, līdz šim tika skarti tikai jaunāko laiku pilsētas vēstures notikumi, reizēm atspoguļojot 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma norises.
Rakstot par Bauskas vēsturi, līdz šim tika skarti tikai jaunāko laiku pilsētas vēstures notikumi, reizēm atspoguļojot 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma norises.
Taču «parāds» senākiem laikiem jāatdod, un turpmākajās publikācijās rakstīsim arī par pilsētas vēstures senākajiem notikumiem.
Ordeņa pils senlatviešu pils vietā
Pirmās rakstveida ziņas par apdzīvotu vietu tagadējās Bauskas pilsētas vietā atrodamas Vartbergas Hermaņa hronikā 14. gadsimta vidū. Vēlāko gadsimtu rakstītajos avotos apdzīvota vieta Mēmeles brasla tuvumā bieži minēta saistībā ar netālu esošo Ordeņa pili, kas dēvēta par «Haus czu Pawske». Tas nozīmē, ka Bauskas apdzīvotā vieta un pils bijušas divas patstāvīgas lietas.
1937. gadā tika izvirzīta versija par to, ka Ordeņa pils celta kādreizējās senlatviešu pils vietā. Tika izteikti pat minējumi, ka Mežotnes pils vieta ir nevis tur, kur tā ir, bet tieši Bauskas pils vietā.
Blakus Bauskai un Bauskas pilij rakstītajos avotos var atrast norādes par Pilsmiesta jeb «Bauskas uz vairoga» (Vairogmiesta) esamību vietā, kur Mūsa un Mēmele veido Lielupi. Tas savukārt nozīmē, ka Pilsmiests jeb Vairogmiests ir bijusi tikai vieta Bauskā, nevis Bauskas pirmsākums, kā bieži var lasīt dažādās publikācijās par Bauskas vēsturi.
Rezumējot var teikt, ka Bauska kā apdzīvota vieta tās pirmsākumos stiepusies gar Mēmeli līdz pat Lielupei.
Vācu tautības pilsoņu pārsvars
No 16. līdz 17. gadsimtam saglabājušās liecības ļauj spriest par Bauskas iedzīvotājiem, kuru skaits ir bijis vairāki tūkstoši. No visa skaita apmēram puse bijuši pilntiesīgi pilsētnieki – pilsoņi jeb namnieki. No tiem lielākā daļa – vācieši, kas pārsvarā bijuši turīgie Bauskas amatnieki, tirgotāji un brīvo profesiju pārstāvji (skolotāji, ērģelnieki, mākslinieki). Uz Bauskas pilsoņiem attiecās rātes apstiprinātie Bauskas Kārtības ruļļa noteikumi, kas pilsētā bija spēkā līdz pat 19. gadsimta vidum.
16. un 17. gadsimtā Bauskā kā Kurzemes hercogistes pilsētā no Polijas-Lietuvas apvienotās valsts sāka ieceļot un apmesties uz dzīvi ebreji. Sākumā ebrejiem bija aizliegts apmesties Mēmeles kreisajā krastā un tāpēc viņi Mēmeles labajā krastā izveidoja savu pilsētu, sauktu par Slabadu.
17. gadsimta sākumā neražas un bada dēļ Bausku vairākkārt piemeklējis mēris, kas iznīcinājis lielu daļu pilsētnieku.
Pēc tā laika baznīcu grāmatām var konstatēt, ka 17. gadsimta vidū baušķenieku vidējais iedzīvotāju mūža ilgums bijis 40 – 50 gadu.
Tirgotāju un amatnieku pilsēta
Bauskas iedzīvotāju senākās nodarbošanās ir bijušas: tirgošanās, tirgotāju apkalpošana un amatniecība. Bija izveidojušās vairākas tirgotāju brālības, kas nodarbojās ar lauksaimniecības produktu pirkšanu un pārdošanu, ar amatnieku izstrādājumu pirkšanu un pārdošanu vai arī uzturēja tirdznieciskus darījumus ar noteiktu valsti vai reģionu. To darīt bija atļauts vienīgi Bauskas pilsoņiem. Pārtikas cenas Bauskā noteica rāte. 17. gadsimta sākumā Kurzemes hercogs piešķīra Bauskas tirgotājiem privilēģiju ierīkot patstāvīgas tirgotavas laukumā ap jaunceļamo Bauskas rātsnamu.
No 17. gadsimta ir saglabājušās liecības par Bauskas amatniekiem, kas bijuši apvienoti sešās amatu brālībās jeb cunftēs – skroderu, kurpnieku, zeltkaļu, kalēju, bārddziņu un dziednieku cunftē. Par tām ir saglabājušās rakstveida liecības, bet, iespējams, amatu brālību skaits ir bijis vēl lielāks, jo pilsētas amatnieki nodarbojušies ar vairāk nekā 20 dažādiem amatiem.
Bauskas ikdienā 16. – 17. gadsimtā bija arī ubagi un klaidoņi, kas varēja ubagot tikai ar rātes atļauju, jo tie, kam tādas atļaujas nebija, tika izraidīti no Bauskas.
Pilsētā 15. un 16. gadsimtā līdzās citām ēkām atradās baznīcas. 16. gadsimta beigās rakstītajos avotos ir ziņas par pirmo skolu celtniecību Bauskas Vairogmiestā.
Iedzīvotājus dala divās kārtās
16. gadsimta otrajā pusē Bauskas luterāņu draudze sadalījās vācu un latviešu draudzēs. Līdz ar to attīstījās it kā divi kvartāli – vācu draudzes Sv. Ģertrūdes baznīcas kvartāls Vairogmiestā un latviešu draudzes Sv. Trīsvienības baznīcas kvartāls tagadējās Bauskas vietā (Saules dārza rajonā). Tajā laikā iedzīvotāji dalījās pēc kārtām. Taču situācija Bauskā bija tāda, ka privileģētie bija vāci (bruņniecība un Bauskas namnieki), bet neprivileģētie – nevāci (Bauskas apkārtnes zemnieki un trūcīgie baušķenieki). Tikai vēlākajos gados Bauskas Vairoga teritorija pēc Kurzemes hercoga rīkojuma tika atbrīvota no apbūves, un turpmāk tā vairs netika uzskatīta par pilsētas sastāvdaļu, bet pilsēta sāka veidoties ap 16. gadsimta beigās celto Sv. Gara baznīcu.
Pie Sv. Trīsvienības baznīcas atradās noziedznieku soda vieta, taču par smagiem pārkāpumiem piespriestie nāves sodi tikuši izpildīti Mazdirdes gravā pie tagadējā kājnieku tiltiņa pār Mūsu. Tiesu sprieda Bauskas rāte kopā ar hercogistes ierēdni – Bauskas hauptmanu (pilskungu).
A. URTĀNS, vēstures maģistrs
