Jūnija sākumā izdots pētījums par Jelgavas rajona Līvbērzes pagastu. Grāmatu «Labo ļaužu pusē» uzrakstījusi vēsturniece Ina Lastovecka.
Jūnija sākumā izdots pētījums par Jelgavas rajona Līvbērzes pagastu. Grāmatu «Labo ļaužu pusē» uzrakstījusi vēsturniece Ina Lastovecka.
Pētījums par Līvbērzes pagastu pagaidām Latvijā ir vienīgais, kurā hronoloģiskā secībā apkopota konkrētas apdzīvotas vietas vēsture no vissenākajiem laikiem līdz 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Akadēmiskais izdevums iekļaujas Zemgales novada kultūrvēstures izpētes kontekstā. Grāmatu varēs izmantot par mācību līdzekli skolās.
Projekts īstenots ar Līvbērzes pagasta padomes, Latvijas Kultūrkapitāla fonda, SIA «Laflora» un «Kulk» atbalstu.
Man šķita, ka sastapšu patriotiski noskaņotu līvbērznieci, kura nodevusies pagasta vēstures pētījumiem. Atklājās, ka esat jelgavniece.
– Bērnību pavadīju Jaunsvirlaukas pagastā, mācījos Jelgavā. Pēc Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filosofijas fakultātes absolvēšanas 15 gadu strādāju Jelgavas Ģ. Eliasa Vēstures un mākslas muzejā par vēstures nodaļas vadītāju. Tad piecus gadus biju Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbiniece. Pērn man piedāvāja kļūt par «Latvenergo» Dienvidu elektrisko tīklu rajona topošā muzeja fondu glabātāju.
Kāpēc nolēmāt pētīt tieši Līvbērzes pagastu? Rajonā taču ir daudz citu apdzīvotu vietu!
– Man piezvanīja vietējās pašvaldības vadītāja Nellija Empele. «Mēs gribam, lai jūs uzrakstītu grāmatu par Līvbērzes pagastu,» viņa sacīja. Šo domu Nellija jau sen bija lolojusi. Sākumā jutos mazliet apmulsusi. Izstāstīšu priekšvēsturi, kas acīmredzot iespaidoja Nellijas Empeles izvēli.
Būdama kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore, piedalījos rajona pagastu padomju priekšsēdētāju sanāksmē, kas notika Līvbērzes pagastā. Uzstājās vēstures zinātņu doktore Rita Grāvere. Viņa sanāksmes dalībniekus mudināja rakstīt Jelgavas rajona pagastu vēsturi. Piepeši kāds piecēlās un sāka gausties: «Mums jau nekā nav. Tikai viena baznīca, viss nopostīts…»
Piepeši es aizsvilos kā sērkociņš. Izskrēju auditorijas priekšā un sāku vētrainu runu. Klātesošie sačukstējās, jo mani nepazina, taču kvēlajos vārdos ieklausījās gan. Pēc sanāksmes pirmo reizi satikos ar Līvbērzes pagasta padomes priekšsēdētāju.
Lielākais traucēklis labu nodomu īstenošanā parasti ir naudas trūkums. Kā notika šajā situācijā?
– Līdzko Nellija Empele bija izteikusi piedāvājumu, pagasta padome sāka meklēt naudu pētījuma priekšdarbiem – fotogrāfijām un arhīvu materiālu kopēšanai. Es uzrakstīju projektu Kultūrkapitāla fonda konkursam. Pirmoreiz to noraidīja. Rakstīju atkal, pievienoju arī topošās grāmatas divu nodaļu manuskriptus. Saņēmu finansējumu – 2,5 tūkstošus latu. Tostarp pagasta padomei izdevās ieinteresēt Līvbērzes teritorijā esošās firmas – «Laflora» un «Kulk». Uzņēmumi piešķīra pārējos līdzekļus.
Vai agrāk ir bijuši kādi pētījumi par Līvbērzi?
– Tikai «drumslas» – dažu teiku un atmiņu stāstu pieraksti, kas glabājās Miezītes bibliotēkā. Neviens vēsturnieks līdz šim Līvbērzes pagastu nebija nopietni pētījis.
Darba procesā «izsijāju» visu Nacionālās bibliotēkas krātuvi, lai atrastu vismaz kādu grāmatu par Latvijas apdzīvotām vietām. Jutos izbrīnīta, jo 20. gadsimtā nav uzrakstīts nekas, izņemot Jāņa un Kārļa Straubergu Latvijas pirmās brīvvalsts laikā veiktos pētījumus par Bērzmuižas, Džūkstes un Sīpeles pagastu. Visās pārējās grāmatiņās un brošūrās atrodama tikai virspusīga čalošana par tematu. Rakstītajam nav nekāda sakara ar zinātniski pamatotu pieeju. Šķirstot grāmatas, guvu atziņu, kā nedrīkstētu rakstīt.
Pastāstiet, lūdzu, kādus vēstures avotus izmantojāt grāmatas rakstīšanai!
– Latvijas Vēstures arhīvs uz ilgu laiku kļuva par manu darbavietu. Vispirms sāku iedziļināties firstu Līvenu dzimtas dokumentu kolekcijā, jo viņiem piederēja Bērzes un Auces muižas. Pagasta nosaukums – Līvbērze – radies no dzimtas saistības ar šo teritoriju. Arhīvā pētīju arī pagasta pašvaldības, tiesu, baznīcu un muižu «dvēseļu» revīziju dokumentu fondus, guberņas statistikas krājumus. Rokraksti lielākoties ir vācu un latīņu valodā. Baznīcu revīziju materiālos parādījās daudz specifisku terminu. Jutu, ka manas latīņu valodas zināšanas ir nepietiekamas, vajadzēja meklēt konsultantu. Devos pie Jelgavas katoļu diecēzes bīskapa Antona Justa. Viņš man daudz palīdzēja. Lai precizētu atsevišķu vārdu nozīmi, Antons Justs reizēm zvanīja katoļu arhibīskapam Jānim Pujātam.
Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis ir viens no izcilākajiem Latvijas kultūras vēstures speciālistiem. Vai sadarbojāties ar viņu?
– Kā gan citādi! Strādāju Rundāles pils muzeja bibliotēkā un zinātniskajā arhīvā. Imants Lancmanis un muzeja darbinieks Jānis Baltiņš manus centienus uztvēra ar milzīgu labvēlību un interesi. Pētot Līvenu dzimtas ciltskoka trīs atzarus, biju nokļuvusi strupceļā. Jānis Baltiņš palīdzēja problēmu atrisināt. Ar Imanta Lancmaņa atbalstu saņēmu atļauju grāmatā publicēt attēlus no Vācijas pilsētas Marburgas fotoarhīva.
Izdevumā par Līvbērzes pagasta vēsturi izmantots daudz Rundāles pils muzeja materiālu.
Droši vien grāmatas rakstīšanas laikā pati izdzīvojāt daudzus vēstures posmus. Kādi dokumenti vislabāk spēja atklāt iepriekšējo paaudžu dzīves kopainu?
– Man ļoti patika iedziļināties muižu revīziju dokumentos. Pirms tam nevarēju iedomāties, ka materiāli būs tik saistoši. Revīzijas dokumenti pārliecinoši atklāja sociālo situāciju, raksturoja iedzīvotāju attiecības. Veikta precīza personu uzskaite, parādot demogrāfiskos procesus.
Man vispār mainījies priekšstats par dzīvi Latvijas laukos 19. gadsimtā. Esmu guvusi pārliecību, ka tad sabiedrībā valdīja daudz veselīgāks sociālpsiholoģiskais klimats nekā 20. gadsimtā.
Kādi secinājumi jums vēl radušies? Vai zinātnieces azarts bija vienīgais stimuls, lai divus gadus sevi ziedotu pētījumiem?
– Es gribēju lauzt iesīkstējušos stereotipus, kas valda vēstures grāmatās. Vēlējos pierādīt, ka fakti nav subjektīvi, ka tiem jāvada lasītājs un jāliek viņam domāt līdzi. Būdama speciāliste, neatzīstu beletristiku vēsturiska satura izdevumos, kur viss vienkāršots līdz nejēdzībai. Tas arī noteica mana darba kompozīciju. Vēstures gaita grāmatā parādīta stingri hronoloģiskā, plūstošā secībā un sakārtota tematiskās nodaļās.
Kopš neatkarības atjaunošanas pagājis desmit gadu, bet vēsturnieki tā arī nav neko nopietnu uzrakstījuši. Ar skaudību lūkojos uz lietuviešiem. Tur viss sistematizēts, veikta vēstures procesu analīze. Ir grāmatas par novadu, pilsētu un pagastu vēsturi – nevis banāli stāstiņi tūristiem, bet nopietni izdevumi.
Sabiedrība nedrīkst pārmest jaunatnei nacionālās identitātes un valstiska pašlepnuma trūkumu, jo mēs neesam izmantojuši visas iespējas, lai jaunā paaudze apzinātos un novērtētu vēstures mantojumu. Padomju laikā Latvijas valsts, tās novadu vēstures nemācīšana bija valdošās politikas diktēta. Kas liedz labot kļūdas pēc brīvības iegūšanas? Man šķiet, nupat sācies labvēlīgs laiks. Jūtama tāda kā viļņošanās, jo sabiedrība vēlas apliecināt piederību savai valstij, lepojoties ar sasniegumiem sportā un mūzikā, novērtējot gudras prezidentes nopelnus Latvijas tēla veidošanā.
Biju pārsteigta par rezonansi, ko izraisīja manas grāmatas izdošana. Līvbērznieki to uztvēra kā ļoti svarīgu notikumu, kas ļāva viņiem sapurināties, palūkoties uz sevi no malas un secināt: «Mēs taču neesam sliktāki par citiem!»
