Kopš 1949. gada 25. – 27. marta latviešu tautas traģēdijas, kad simtiem ģimeņu Latvijā izrāva no dzimtajām mājām un aizveda uz Krievijas sen seno katorgas vietu Sibīriju, pagājuši 65 gadi.
Tiem, kas vēl ierindā, tālie notikumi no atmiņas pamazām izgaist, apaug ar velēnu, kas noklusina sāpes par Sibīrijā izkaisītiem gadiem, par tur mirušajiem un apglabātajiem. Un tieši tagad, kad Austrumos pamodies šovinisma rēgs un Ukrainas notikumu ēnā ne bez pamata jūtamies apdraudēti, šķiet, esam tajā pašā vietā, kur pirms 65 gadiem. Tikai toreiz cilvēki bija pilnīgi nesagatavoti prātam neaptveramam Staļina velnišķīgajam plānam. Vēl tagad daži padomijas «tikumus» nepiedzīvojušie to nevēlas nosaukt par noziegumu pret cilvēci, jo tas, kas tautas atmiņā, gluži vienkārši neesot iespējams. Tāpēc tieši tagad ir jāatceras un jāatgādina, kā tas notika un cik cinisks bija 1949. gada plašās operācijas vērtējums.
Atbildīgā nav
Bija pagājuši tikai četri gadi, kopš beidzies Otrais pasaules karš. Izpostītā Eiropa sāka atgūties, bet trijās Baltijas valstīs plosījās uzvarētājs, tas pats, kas 1940. gada 17. jūnijā iebrūkot iznīcināja mūsu tēvutēvu 1918. gada 18. novembrī nodibināto, tūkstošiem dzīvību zaudējot, izkaroto valsti. PSRS Ministru padomes (MP) 1949. gada 29. janvāra noziedzīgais lēmums par deportācijām pieņemts, atsaucoties uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas komunistisko partiju un valdību priekšlikumu. Savukārt LPSR MP lēmumā «Par kulaku izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR» teikts, ka tas pieņemts saskaņā ar PSRS MP lēmumu, tādējādi atbildību par iniciatīvu neuzņēmās neviens.
Lēmumu realizēšanai bija izstrādāta operācija ar kodētu nosaukumu «Krasta banga». Latvijā jau laikus bija sakoncentrēts liels PSRS Valsts drošības ministrijas (VDM) karaspēks – 8313 karavīru, kā arī 3300 VDM darbinieku, 9800 VDM iznīcinātāju bataljonu kaujinieku, iesaistīts Latvijas kompartijas, komjaunatnes un padomju aktīvs. Kopā ar štābu vadītājiem, viņu vietniekiem un dežurantiem iedzīvotāju izvedēju skaits varēja sasniegt 30 000 cilvēku.
«Varoņdarbs» un alga
No Latvijas izvestas 13 504 ģimenes, 42 322 cilvēki (plānoti 30 tūkstoši). Tie nogādāti 55 tuvākajās stacijās ar 3316 automašīnām un «iekrauti» 1974 preču vagonos. No tiem izveidoti 33 ešeloni, kas 48. konvoju divīzijas pavadībā devušies uz Sibīriju. No Bauskas apriņķa pretī nezināmajam aizvesti 1539 cilvēki – 442 kulaku, 80 nacionālistu ģimenes.
Izsūtīšanas īstenošana bija perfekti izstrādāta. Aktīvisti dežurēja visās komunistiskās partijas un komjaunatnes komitejās, vāca ziņas par izvešanas «plašo izpildi», «pacelšanas» un «iekraušanas» rezultātiem un ik stundu ziņoja LPSR VDM štābam.
LK(b)P CK biroja slepenajā sēdē 1949. gada 29. martā «Par operācijas rezultātiem kulaku, bandītu ģimeņu un nacionālistu izvešanā» ziņoja ģenerālmajors Alfons Noviks un operācijas «Krasta banga» komandieris ģenerālleitnants Golovko. Noklausījies un apspriedis ziņojumu par «varoņdarbu», LK(b)P CK birojs nolēma: «Atzīt, ka Latvijas PSR VDM ar PSRS VDM palīdzību sekmīgi sagatavojusi un īstenojusi kulaku un viņu ģimenes locekļu, bandītu ģimeņu un nacionālistu izsūtīšanu.»
Minētajā KP biroja sēdē ar sevišķi slepenu lēmumu LK(b)P pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš apsveica operācijas dalībniekus ar veiksmīgu darbu. Simtiem operācijas «Krasta banga» realizētāju apbalvoti ar LPSR AP un LĻKJS goda rakstiem un vērtīgām balvām.
Vēl piebilstams, ka 1941. – 1949. gadā no Baltijas izsūtīts 35 921 bērns vecumā līdz 15 gadiem. Daļā tukšo lauku sētu un pilsētu dzīvokļu iemitinājās ieplūdušie no plašās Krievzemes. «Viņi nāca un brauca. Gadiem ilgi. No austrumiem uz rietumiem. Uz Latviju. Virsnieku frenčos un darba svārkos, dārgos uzvalkos un kažokos,» lasāms vēstures materiālos «Noziegumi pret cilvēci».
Miers iestājās Eiropā. Varbūt. Bet Latvijā pēc marta deportācijām turpinājās nacionālo partizānu un viņu atbalstītāju izķeršana, citādi domājošo apkarošana, un daudzus patriotus vēl gaidīja Sibīrijas lēģeri.
Izmantoti vēsturnieka Heinriha Stroda pētījumi un materiālu apkopojums «Noziegumi pret cilvēci».
