Ineses un Jura Strūbergu ģimene Vecumnieku pagasta Beibežos dzīvo gandrīz 30 gadu. Juris Strūbergs ir zinātnieks hidrologs.
Ineses un Jura Strūbergu ģimene Vecumnieku pagasta Beibežos dzīvo gandrīz 30 gadu. Juris Strūbergs ir zinātnieks hidrologs. Viņš strādā Ūdenssaimniecības un zemes zinātniskajā hidroloģijas institūtā Jelgavā. Arī Inese ir inženiere hidroloģe. Viņas darbavieta – SIA «Melia» Jelgavas rajonā.
Strūbergu ģimenes māja vairākkārt ieguvusi Vecumnieku pagasta sakoptākās sētas titulu, bet daiļdārzs atzīts par vienu no skaistākajiem Latvijā. Taču saruna ar Inesi Strūbergu nebūs par dārzu, bet gan par meitām Ilutu un Signi.
– Mūsdienās daudzi vecāki sūrojas, ka pietrūkst naudas bērnu skološanai. Kā jūs raugāties uz to?
– Tāda žēlošanās manī rada neizpratni. Mūsu ģimenes pieredze liecina, ka naudai nebūt nav noteicošā nozīme labas izglītības un augstas profesionālas kvalifikācijas iegūšanā. Mūsu meitas kopš mazotnes bijušas ļoti patstāvīgas. Vēl būdamas pamatskolnieces, viņas uzstāja, lai es nekontrolēju mācību procesu. Centos to ievērot, un savā ziņā biju netipiska mamma. Uzticēšanās drīz vien sniedza negaidītus rezultātus, jo meitenēm ievērojami paaugstinājās atbildība par visu, ko viņas dara. Mēs vienmēr esam centušies ar pietāti izturēties pret meitu interesēm un ļāvuši viņām brīvu izvēli.
Runājot par naudu, atzīšu – zinātniekiem tās nekad nav bijis daudz. Taču mūsdienās jauniešiem paveras milzīgas izglītošanās iespējas, ja vien ir interese, neatlaidība un zinātkāre. Šo pamatmotivāciju zināšanu apgūšanai var sniegt tikai ģimene.
– Cik gadu ir Ilutai un Signei? Ar ko meitenes pašlaik nodarbojas?
– Vecākajai – Ilutai – apritēja 24 gadi. Viņa strādā kompānijā «Air Baltic» par starptautisko kravu pārvadājumu menedžeri. Signei ir 22 gadi. Viņa studē jurisprudenci Kopenhāgenas Universitātē. Pirms tam jaunākā meita mācījās Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē un vienlaikus strādāja par Dānijas vēstnieka Latvijā preses atašeju. Vēl Signe ir beigusi Liepājas lietišķās mākslas koledžas tekstilmākslas nodaļu. Abas meitenes pilnībā pārvalda dāņu un angļu valodu, viņām ir tulka kvalifikācija.
– Kā iespējams īsā laikā apgūt tik daudz zinību?
– Vispirms pastāstīšu par Ilutu. Pēc vidusskolas beigšanas viņa nemēģināja stāties augstskolā, jo veselības traucējumu dēļ ārsti ieteica izvairīties no pārslodzēm. Mēs nolēmām, ka derētu iemācīties svešvalodu. Iluta pieteicās strādāt par aukli kādā dāņu ģimenē. Pavisam drīz kļuva skaidrs, ka meitenei ir lielas spējas valodu apgūšanā. Pēc Dānijā pavadītā gada viņa jau pilnībā pārvaldīja dāņu un angļu valodu. Pēc tam, līdztekus strādādama ģimenē, Iluta iestājās Kēges biznesa koledžā. Divas reizes dienā ar velosipēdu viņa devās uz lekcijām, dienā nobraucot 36 kilometrus. Starplaikā Ilutai bija jāpaveic visi mājasdarbi dāņu ģimenē.
Pēc koledžas beigšanas meita atgriezās Latvijā, Dānijas vēstniecībā sameklēja vairākas adreses ar darba piedāvājumiem un nosūtīja nepieciešamos dokumentus. Iluta saņēma piedāvājumus no… deviņām firmām, izvēloties aviosabiedrību SAS. Vēlāk SAS apvienojās ar «Air Baltic». Kompānija veic reisus uz 12 pasaules valstīm. Ilutai ir milzīga slodze, viņai nepārtraukti jābūt ceļā. Strādājot aviosabiedrībā, viņa augstskolā mācījās svešvalodas, bet pašlaik studē starptautiskā tūrisma biznesu. Kompānija milzīgu vērību velta darbinieku izglītošanai. Iluta ieguvusi 15 valstu sertifikātus par dažādu kursu beigšanu.
– Droši vien vecākās māsas paraugs iedvesmoja jaunāko?
– Signei ir citādāks raksturs. Viņa skeptiski izturējās pret māsas sākotnējo izvēli un apgalvoja, ka nemūžam neauklēšot svešus bērnus. Pēc lietišķās mākslas koledžas beigšanas Iluta māsai sagādāja iespēju aizbraukt uz Kopenhāgenu un divus mēnešus pastrādāt viņas vietā. Signe turp devās negribīgi. Turklāt viņa tikpat kā nemaz nepārvaldīja angļu valodu, jo koledžā to mācīja nepiedodami pavirši. Dānijā Signe iestājās Kembridžas Universitātes filiāles valodu kursos. Mācības turpinājās pusotru gadu. Eksāmenus par lielu samaksu vajadzēja kārtot Kopenhāgenā, bet nopelnītās naudas nepietika. Tad meita lika lietā mākslinieces spējas – nopirka lupatiņas un bumbiņas, no kā pašuva mazus rūķīšus un lellītes. Kāda privātā zobārstniecības klīnika Ziemassvētkos nopirka 250 Signes rūķīšu.
Pēc studijām arī Signe atgriezās mājās un sāka meklēt darbu. Viņa piedalījās Dānijas vēstniecības izsludinātajā konkursā uz preses atašeja vietu. No daudziem pretendentiem komisija izvēlējās Signi. Viņa iestājās kursos, lai uzlabotu zināšanu vispārējo apjomu, jo bija nolēmusi studēt jurisprudenci. Bez grūtībām meita izturēja konkursu un kļuva par Juridiskās fakultātes vakara nodaļas studenti. Pēc otrā kursa beigšanas Signei radās izdevība studentu apmaiņas ietvaros turpināt mācības Kopenhāgenā. Viņa Dānijā uzturas kopš pagājušā gada septembra. Signe jau paguvusi nokārtot ļoti svarīgu un grūtu eksāmenu dāņu valodā, kas daudziem ārzemniekiem nemaz nav pa spēkam. Pašlaik meita atrodas izvēles priekšā – vai izmantot dāņu piedāvājumu turpināt studijas Kopenhāgenas Universitātē vai mācīties Latvijā.
– Uzdot jautājumus par naudu nav diezcik pieklājīgi, taču gribētos zināt, cik daudz līdzekļu no ģimenes budžeta jūs tērējāt meitu skološanai?
– Par visu meitas maksāja pašas, jo viņas taču pelnīja. Samaksa par aukles darbu Dānijā nemaz nav liela, toties meitenēm bija nodrošināts uzturs, pasūtīta apmaksāta aviobiļete. Nopelnīto viņas tērēja tikai studijām. Signe, mācoties Latvijas Universitātē, ik gadu pati maksāja studiju naudu, kas ir apmēram 300 latu. Iluta pērn apprecējās.Viņas vīrs ir mēbeļu ražošanas firmas «Zunda» perspektīvs speciālists. Tik jaunos gados meita un znots ir materiāli pietiekami situēti. Turklāt sasniegtais ir pašu nopelns. Tādēļ man nopietns pamats uzskatīt, ka diskusijas par vecāku naudas maka nozīmi visbiežāk ir gluži nevietā. Kad bērni sāk patstāvīgu dzīvi, visi vecāki iz- jūt psiholoģisku diskomfortu, bažas un satraukumu. Vislabākais līdzeklis to pārvarēt ir pilnīga uzticēšanās un pārliecība, ka bērnu izvēle pareiza un atbalstāma.
