Vakar no puišeļu bara dzirdēju, ka ar pilnu krūti jāsteidz baudīt pēdējo brīvo dienu – ja vecāki ļaušot, futbola bumbu dzenāšot līdz pat saules rietam. Gladiolu šķēpi, kupli asteru pušķi un smalki «ancuki» šiem esot sagādāti, atliekot vien viedtālrunī modinātājpulksteni uzstādīt, lai mācību gada sākumu nepalaistu garām.
«Apņēmības pilni,» pie sevis nodomāju. Atgriešanās skolas solā bieži vien ir bijusi labākajiem nodomiem vadīta – neslinkot, nekavēt, nekonfliktēt, netērēt laiku pa tukšo, būt labākam nekā iepriekšējā gadā un vēl, un vēl… Vai kaut kas no solītā izpildīts? Kā nu kuro reizi.
Lūkojoties uz šī brīža jaunatni, sliecos domāt, ka lielākā daļa, kaut par mata tiesu, tomēr ir apzinīgāki, neatlaidīgāki un mērķtiecīgāki par mums – iepriekšējā gadsimta skolēniem. Labi sasniegumi mācībās, sportā un sabiedriskajā dzīvē vairs netiek saistīti ar pārcentību vai raksturoti ar nievājošo «zubrila». Atvērtā pasaule un darba tirgus, konkurence ir spēcīgs dzinējmehānisms šai paaudzei. Jācer, ka mūsu valsts izglītības sistēma spēs sekot laikam līdzi un piedāvās kvalitatīvas izglītības programmas, mācību spēkus un līdzekļus, lai jaunieši varētu piepildīt mērķus.
Nav šaubu, ka milzīga loma vienmēr bijusi arī izglītojamo vecākiem. Jauno mācību gadu sākot, novēlu būt ieinteresētākiem, pacietīgākiem, uzmanīgākiem un iejūtīgākiem. Vecāku atbalstīti, bērni var sasniegt ļoti daudz. Arī turpmāk, kad vajag, slavējiet, iedrošiniet, piebremzējiet, ieraugiet savā atvasē talantu, ko attīstīt. Protams, tās būs tikai vadlīnijas, jo patiesībā viss atkarīgs no paša. Katrs pats ir savas laimes kalējs, un nekad nevar zināt, kad rokās nonāks īstais metāls vai sanāks labākais kalums.
