Iecavas pagasta «Ailēs», netālu no Dartijas centra, atrodas zirgu ferma. To 1994. gadā par pajām privatizējusi sporta meistare jātnieku sportā Alda Šuvcāne.
Iecavas pagasta «Ailēs», netālu no Dartijas centra, atrodas zirgu ferma. To 1994. gadā par pajām privatizējusi sporta meistare jātnieku sportā Alda Šuvcāne.
Viņa desmit gadus nostrādājusi šajā zirgu fermā par nozares vadītāju bijušajā «Progresā», bet pirms tam – slavenajā zirgaudzētavā «Burtnieki».
Zirgkopība bija ienesīga nozare
«Saimniecībā agrāk audzēja vairāk nekā 200 zirgu, tā tiešām bija vesela nozare. Zirgus izmantoja darbā brigādēs, vasarās 20 – 30 bērnu zirgos devās apgaitā pa ābeļdārziem. Tika audzēti sporta zirgi, kurus pārdeva uz ārzemēm, un bija arī pieprasījums. Sporta sekcijā bērni darbojās ar zirgiem treneru vadībā. Arī pati trenēju jaunzirgus,» stāstīja A. Šuvcāne.
Tagad rikšotāji piedaloties dažādos pasākumos, ko rīko pagastā – Lieldienu izjādēs un citur.
«Tad nāca lielie pārmaiņu laiki, un man pietika drosmes un neprātības, lai aizņemtos naudu, pirktu pajas un to stalli dabūtu sev,» tā A. Šuvcāne. «Kāpēc? Man bija žēl, ka zirgi aizklīdīs pasaulē, svešās rokās, un par mūsu darbošanos liecinās vairs tikai tukšā dzīvnieku mītne. Pēc privatizācijas paliku viena ar zirgiem. Cēlos sešos no rīta, mājās nācu pēc desmitiem vakarā.»
Tagad «Ailēs» ir 21 Latvijas tīršķirnes sporta zirgs. Tos aprūpē A. Šuvcāne. Vīriešu darbus palīdz veikt Alberts Pastars, bet staļļa tīrīšanai pieņemta izpalīdze.
Paši sevi uztur
Gadā izdodas pārdot astoņus līdz desmit zirgus. Tie arī ir vienīgie ienākumi, ar kuriem jāmāk saimniekot un zirgus uzturēt. Pircēji galvenokārt ir starpnieki. Alda Šuvcāne atzina, ka zirgi tiek pārdoti par ievērojami zemāku cenu nekā tie maksā patiesībā.
«Zirgu var pārdot, ja tas ir četrus līdz astoņus gadus vecs, un šajā laikā lopiņš apēd krietni daudz,» stāstīja A. Pastars. «Lai zirgus pārdotu, tiem jābūt ne tikai izskatīgiem, bet arī vakcinētiem, jo savus zirgus pārdodam «ar papīriem».» A. Šuvcāne vairākus gadus ir Latvijas Zirgaudzētāju biedrībā. Tās biedri kādreiz varēja kandidēt uz valsts subsīdijām par ķēvju audzēšanu.
Daudz labu vārdu zirgkope veltīja vietējiem pagasta zemniekiem – E. Druviņam, J. Pastaram, I. Bentam, V. Rozem, B. Pļaviņai. Viņi esot ļoti atsaucīgi, izlīdzot ar tehniku siena vākšanai, atvedot kādu kravu dārzeņu, iznomājot siena pļavu.
Zirgi, grāmatas un dejas
«Esmu diplomēta kultūras darbiniece, taču visu mūžu mana lielā mīlestība ir zirgi, grāmatas un dejas. Zirgi ir ļoti labsirdīgi. Manējie noteikti domā, ka cilvēks radīts, lai viņiem nestu burkānus un vēl visādus našķus. Zirgs pie cilvēka jāpieradina. Tā nu es savos sešdesmit divos gados rāpjos vien tam jaunzirgam mugurā un jāju,» ar smaidu stāsta A. Šuvcāne.
«Tagad runā par reiterterapiju – ārstēšanu saskarē ar zirgu. Tur liela daļa taisnības. Zirgi nomierina, viņos nav stresa. Man kādreiz bija muguras vaina, kura pazuda kā nebijusi,» atklāja zirgkope.
Aldai Šuvcānei ļoti patīkot lasīt grāmatas, bet vakaros viņa dodoties uz vecākās paaudzes deju kopas mēģinājumiem. Cik sevi atceroties, vienmēr dancojusi.
