Aizvadītajā nedēļā «Riga Photo Show 2014» izstādē Rīgā, Ķīpsalā, varēja vērot pirmās Latvijas brīvvalsts laika fotogrāfijas un mūsdienīgo galeriju. Kontrasti lika padomāt.
Senajās fotogrāfijās attēlots tas, ar ko iedzīvotāji lepojās, – darbs un tā augļi. Baļķu pludinātāji, elektriķi, lauku strādnieki, grāvju racēji un citu amatu veicēji. Varēja just, ka cilvēki ir lepni par savu veikumu.
Likās, ka blakusizstādē būs kas tāds, ar ko lepojamies Latvijā tagad. Varbūt tilti, augstceltnes, mūsdienu lauki, kultūras bagātības? Tā vietā – karš, kritušie, nemieri, agresija – mūsdienīgajā galerijā garā rindā dažādas nelaimes. Kāpēc negatīvisms ir tik populārs?
Daudzi uzskata, ka ar sliktajām ziņām telpu piepilda plašsaziņas līdzekļi. Zinu gadījumus, kad apgalvo, ka avīze vai žurnāls ir pilni ar sliktām ziņām, bet beigās izrādās, ka lasītājs atradis vienīgo negatīvo vēsti un izlasījis tikai to. Pats meklē un pats par to dusmojas.
Pieļauju, ka lielā mērā to nosaka mūsdienu sabiedrības domāšana. Esmu pieredzējis, ka cilvēki bieži vien kautrējas vai pat baidās, ka viņus nofotografēs darbavietā. «Mani paziņas redzēs mani strādājam – ko viņi padomās?» tādu viedokli man reiz pauda viens celtnieks. Varbūt tāpēc šāds negatīvisma vilnis – ja nav, ar ko lepoties, tad jāatrod, ko noniecināt? Runāju ar kolēģiem, kas tā arī pasaka: «Mēs jau varam aprakstīt jaunas celtnes atklāšanu. Bet vai to kāds lasīs? Toties katram «kašķim» liels lasītāju skaits.»
Šogad Latvijas Republikas Proklamēšanas dienā pamanāms, ka aizvien vairāk cilvēku domā par neatkarības simt gadu jubileju. Novēlu šajos četros gados, kas līdz lielajam notikumam atlikuši, mazāk meklēt slikto un vairāk domāt, ar ko mēs lepojamies.
