Ceļošana ar velosipēdu kļūst aizvien populārāka, un Latvijas pedāļu minēji iemēģina ne tikai dzimtās takas, bet brauc apskatīt arī augstāku pakalnu ainavas, mājās pārvedot ne vienu vien līksmu stāstu.
Kam jādod ceļš
Pieredzējusi riteņotāju grupa no Zemgales reiz brauca pa šauru ceļu kalnainā Norvēģijas apvidū, kad raito gaitu apturēja nepārvarama miera aina – asfaltētās takas vidū savu kažoku vaļīgā pozā ar mēli sakopa milzīgs pelēkstrīpains runcis. Acīmredzami juzdamies kā tuvējās apkārtnes saimnieks, viņš pat nedomāja dot ceļu citas zemes braucējiem.
Latvieši izmantoja brīdi atelpai, aprunājoties ar laisko zvilnētāju. Pēc mirkļa grupai tuvojās automašīna, pirms kaķa piebremzējot un gaidot, kad tas dos ceļu. Taču nekā – braucējam nācās apstāties un pievienoties velosipēdistiem. Runcis ērto vietu cēlā gaitā atstāja vien pēc pārdesmit minūtēm, un latvieši, ieguvuši vēl vienu paziņu ziemeļu zemē, līdz ar vietējo šoferi turpināja ceļu.
Kurzemnieks Juris, kurš riteņbraukšanu iemīļojis pēc pieredzes Zemessardzē, vien nosmej, ka tas neesot nekas īpašs – reiz Albānijas kalnos kopā ar domubiedriem un vairāku auto stūrētājiem uz šaura serpentīna ceļa gaidījuši, kamēr maltīti ieturēs ēzelītis.
«Apaļais dibens sniedzās līdz pusbrauktuvei, kamēr galva mielojās ar ceļmalas zāli,» apraksta Juris, «otrā pusē vairāku desmitu metru stāva krauja – neviens neriskēja apbraukt, jo nevarēja zināt, vai zvērs ir paēdis un nespersies atpakaļ.»
Nezvērs biezoknī
Turpat velosipēdistu grupa piedzīvojusi pavisam biedējošu atgadījumu. Bijis jau vakars, teju sasnieguši plānoto atpūtas vietu, vien jāpieveic vēl ceļa posms cauri piekalnes mežiņam.
«Minamies lēnām lejup atpūzdamies, kad pēkšņi dzirdam biezoknī baisākās skaņas – it kā kāds mīdās, grūstās, lauž krūmus, šņāc, rūc, plosās pa lapām ar draudīgu troksni,» smīn Juris. «Saule gandrīz norietējusi, kļūst tumšs, apstājamies un baidāmies braukt tālāk – ja nu kāds uzbrūk?!»
Versijas bijušas vairākas – kalnu briedis ar milzu ragiem, nikns bullis no tuvējās fermas, dažs mistikas apdvestajā noskaņā ieminējies par vampīru…
«Izvilkām lukturi un gājām lūkot, saņēmuši visu dūšu,» pats par sevi un draugiem skaļi smejas ceļotājs, «aiz krūmāja sakritušajās lapās guļvietu naktij, visticamāk, iekārtoja pakalnu bruņurupucis – vismierīgākais no tur sastaptajām radībām.» Lieki piebilst, ka latviešu braucēji daždesmit minūtēs sasniegtajā naktsmītnē iekārtojās ar tikpat lielu patiku kā kalnu iemītnieks.
Govs bez gaismām
Savukārt Gruzijā Juris nav bijis tālu līdz avārijai. «Tur kalnos savā vaļā klīst govis, kam kaklā ir zvaniņi – jau pa gabalu zināms, kur tāda staigā,» atminas braucējs. «Vienreiz nolēmām nevis braukt pa pāreju, bet izmantot kalnu tuneli. Kad bijām iebraukuši jau krietnu gabaliņu, dzirdu, ka priekšā tinkšķ. Tātad tur ir govs ar zvaniņu, bet gaismu tak tai nav!»
Pašu riteņbraucēju lukturi neapgaismotajā kalnu alā neko daudz nelīdzēja, tāpēc apstājušies izlemt, ko darīt. Galu galā ar Juri priekšgalā lēnām virzījušies uz priekšu, jo ātri braukt bīstami – govs ir pietiekami liela, sadursmē vinnētājs nebūsi.
«Kad gliemeža gaitā ar izstieptu roku beidzot sataustīju mīkstu purnu, biju ļoti atvieglots,» smejas kurzemnieks, «otrreiz vairs tunelī nebraucām – labāk ceļā redzēt, kas tevi sagaida priekšā.»
