Dodoties uz sacensībām ārvalstīs, sportistiem nereti nākas atrast izeju no neparedzētiem gadījumiem. Par vienu, kad izglābj izdoma, apķērīgums un nepadošanās, stāsta Iecavas novada sporta dzīves organizētāja Baiba Gāga.
Dodoties uz sacensībām ārvalstīs, sportistiem nereti nākas atrast izeju no neparedzētiem gadījumiem. Par vienu, kad izglābj izdoma, apķērīgums un nepadošanās, stāsta Iecavas novada sporta dzīves organizētāja Baiba Gāga.
Ziemeļeiropas veterānu čempionāts galda tenisā šogad aprīlī notika Zviedrijas pilsētā Helsingborjā. Tajā piedalās ziemeļvalstu – Somijas, Norvēģijas, Zviedrijas – un Baltijas valstu sportisti. Baiba Gāga, kā ierasts, brauca kopā ar saviem sportisko gaitu draugiem. Iecavas sporta skolas busiņā ceļoja četri veterāni, četras veterānes un šoferītis.
Nespēj noticēt notikušajam
“Sacensības beidzās 9. aprīlī, bet jau nākamajā dienā, 10. aprīlī, mums bija jādodas uz apmēram simt kilometru attālo pilsētiņu Halmstadi, lai ar prāmi pārceltos pāri jūrai. Jau bija nopirktas prāmja biļetes,” atceras Baiba. 9. aprīļa rītā šoferītis devies pie sava busiņa, lai uz pēdējām spēlēm aizvestu daļu sportistu. Atgriezies viņš pret sienu triecis mobilo telefonu. Tas pievērsis visu uzmanību. “Domāju, ka viņš met savējo telefonu, bet izrādījās, ka tas bija zagļu pazaudēts,” stāsta iecavniece. Kādi nezināmi ļaundari naktī atlauzuši un izdemolējuši no Latvijas atbraukušo sacensību dalībnieku busiņu. Sākumā neviens tam nav ticējis, sportisti domājuši, ka šoferītis dzen jokus. Neviens pat nav pieļāvis domu, ka kaut kas tāds var notikt Zviedrijā. Taču autovadītāja seja liecinājusi par pretējo, un visi metušies pārliecināties paši. Patiešām – izsists logs, salauzta stūre un atslēga, saplēsti visi vadi. “Droši vien, ka gribēja mašīnu aizdzīt, bet neizdevās. Sporta skolas autobusiņš ir tā sariktēts, ka tā nozagšana tik vienkārši nenotiek,” saka Baiba.
Piedāvā servisa pakalpojumus
Neko darīt, kaimiņvalsts viesi izsaukuši policiju. Pēc ilgas pierunāšanas viņi atbraukuši. Helsingborjas likumsargi Latvijas sportistiem piedāvājuši busiņu saremontēt “Ford” centrā. “Sapratu, lai nopelnītu naudu remontam, mums būtu jāpaliek dzīvot Zviedrijā gadu. Latvijā “Ford” centra pakalpojumi ir dārgi, bet Zviedrijā izmaksā vēl piecreiz vairāk,” teic iecavniece.
Uz noslēguma spēlēm sportisti dodas kājām, tas nav tālu – ap četriem kilometriem. Pirms braukšanas mājās visi domā, ko darīt. Tā kā sportisti auguši padomju sistēmā, viņi var izkulties no visnejēdzīgākās situācijas. Seko neskaitāmi zvani uz Latviju cilvēkiem, kas labi pārzina auto uzbūvi. Vīri ar līmlenti saliek kopā vadus, pataisno stūri, bet logu aizlīmē ar plēvi. Tā nu veterāni 10. aprīlī lēnām ducina uz ostas pilsētu. “Tikai visu laiku vajadzēja autobusiņu iestumt, jo atslēgu jau nebija. Beigās tomēr salika vadus kaut kā tā, ka pat nebija jāgrūž,” ar smaidu atceras Baiba.
Sola meklēt pēdas
Zagļu pazaudēto telefonu sportisti atdeva Zviedrijas policijai. Viņi solīja meklēt, taču vēlāk atsūtīja ļoti garu vēstuli zviedru valodā, informējot, uz kurieni un kad no telefona zvanīts. Likumsargi atkal sola, ja notiks līdzīgs gadījums, viņi meklēs pēdas un paziņos par rezultātiem. Sapratu, ka to mēs varam gaidīt ilgi un dikti, saka Baiba. Atceroties spilgtākās emocijas, viņa notikumu izstāsta pāris vārdos: “Vispirms skrējām pārliecināties, pēc tam izsaucām policiju, tad klusējām, bet beigās lamājāmies.” Tomēr Latvijas sporta veterāni, būdami apķērīgi un spītīgi, veiksmīgi nokļuva mājās.
