Agresija tik ātri nebeigsies

Kad sākās pirmais Krievijas Federācijas iebrukuma vilnis Ukrainā, konkrēti šajā gadījumā Doņeckas un Luganskas apgabalos, Ukrainas armija nebija gatava karam. Un viens no tiem cilvēkiem, kas palīdzēja ukraiņiem, cik nu bija iespējams, bija baušķenieks Ingus Zaharčenoks.

Tagad, viņš saka, šādu palīdzību nevajag. «Nu jau tur ir normāla armija. Nevajag ne zābakus, ne formastērpus. Atceros to momentu, kad aizbraucu un aizvedu ziemas zābakus, kā viņi priecājās!» saka Ingus. Viņš kopā ar sievu Gaļinu vēl aizvien turpina uzmanīgi sekot Ukrainas notikumiem, jo tur ir gan radinieki, gan labi draugi.

Sievai Gaļinai savulaik paveicies iepazīties un aizbraukt no Krimas, pirms pussalu anektēja Krievijas armija. Tur palikusi dzīvot māsa, un no stāstiem var just, ka notiekošais nebūt nav tas, ko Krievijas atbalstītāji gaidīja.

«Vīrs māsai ir ukrainis, bet dzīvo Krimā. Sākumā abi nolēma, ka nav nekas traks, turpinās tur dzīvot,» stāsta Gaļina. Viņa skaidro, ka bijis ļoti savādi dzirdēt aneksijas pamatojumu: «Ļoti smējos, kad dzirdēju, ka krievu valodu Krimā apspieduši. Mēs tur ukraiņu valodu praktiski nedzirdējām.»

Pēc aneksijas Krimas iedzīvotājiem sākumā licies, ka būs labāk, jo sataisīti tilti, dažas ielas. Krimā Gaļinai dzīvo klasesbiedre, kas sākumā priecājās, ka algu palielināja, bet izrādījās, ka ir milzīga inflācija un par palielināto summu var nopirkt mazāk.
«Tagad Krimā ir baiļu izjūta. Drošībnieki visu noklausās, arī «WhatsApp» lietotnes pārbauda, normāli komunicēt nevar. Pie mums par komentāru sociālajos tīklos neviens pie tevis neatnāks, bet Krievija ir cita valsts. Māsa atbrauca uz Kijevu un ielika bildes, cik jauka ir pilsēta. Atgriežoties mājās, pie viņas ieradās policija un par to nopratināja,» stāsta Gaļina.

Tagad iznāk, ka par Krimas uzbūvētajiem ceļiem jāiet karot. Tai skaitā arī māsas dēlam, kurš gan Ukrainā pašlaik nekaro, bet ir iesaukts Krievijas armijā. «Māte domāja, ka nodienēs un atgriezīsies. Un puisis patiešām mīl Ukrainu – viņš vēlējās ceļot, speciāli mācījās angļu valodu. Tagad māsa raksta – kas būs, ja viņam būs jākaro Ukrainā? Ieroči neprasīs, kas sēž tankā, – omonietis, Krievijas prezidenta gvarde, kadirovietis vai kāds, kas ar varu iesaukts?!» pauž Gaļina.

Abi ar Ingu atzīst, ka priekšstats par Krievijas armiju ir slikts. «Māsa sūta dēlam naudu, lai var aiziet uz veikalu un normāli paēst. Pat grāmatas viņiem atņēma – Krievijas armijā lasīt nedrīkst. Tas ir totalitārs režīms, kurš jau simts gadus ražo tādus Šarikovus kā Bulgakova grāmatā «Suņa sirds»,» sarūgtināta ir Gaļina.

«Krievu armija ir utubungas. Aprīkojums padomju līmenī. Taktiskās darbības vai plānošana – Otrā pasaules kara sākuma līmenī, piegādes nav, ēdiena nav, degvielas nav. Varbūt ģenerāļi vēlas ar šo karu norakstīt nozagtos līdzekļus?» teic Ingus.

Karadarbībai Ukrainā abi seko ļoti uzmanīgi – tur palikuši radinieki, draugi, kolēģi un daudzi citi paziņas, kam viņi jūt līdzi. Reizē ir gatavi jebkurā brīdī uzņemt bēgļus no Ukrainas – pašlaik situācija nedaudz ir stabilizējusies, bet vienalga daudzi apzinās, ka pie sliktāka scenārija uzreiz atstās valsti, kurai sakāves gadījumā labas nākotnes nebūs.

Sabiedrība pēc noskaņojuma daloties divās daļās. Viena mēģinot parādīt, ka esot ārpus politikas, un turpinot dalīties sociālajos tīklos ar to, ko no rīta vai pusdienās ēd. Saka, ka politikā neko nevarot ietekmēt, un min kā iemeslus Krievijas propagandas tekstus. «Man viņiem attaisnojuma nav. Man liekas, ka viņi paši sevi tādā veidā mēģina attaisnot,» vērtē Gaļina.

Toties otra grupa ir ļoti noskaņota pretoties Krievijas karaspēkam. «Kaujas spars viņiem ir ar humoru un prieku. Viņi saprot, ka ir slikti, bet vienalga vienmēr ir gatavi pajokot. Ukraiņu humors ir tas, kas šajā situācijā palīdz turēties,» saka Ingus.