Aizliegtais auglis vienmēr ir saldāks

Raidierakstā «ViedDoma» saruna par jauniešu atbildību: vai un kā to ietekmē pilngadības iestāšanās

Raidieraksta «ViedDoma» otrās sezonas tiešraides sērijā diskusija kopā ar jauno raidieraksta vadītāju Litu Baibakovu, kura uz studiju ir uzaicinājusi biedrības «Mums pieder pasaule» valdes locekli Evu Reinfeldi un biedrības «Jauniešu plūsma» pārstāvi Katrīnu Veltu Ūdri, lai sarunātos par jauniešu atbildību dažādās situācijās un dažādos vecuma posmos. Kad un kā ikkatrs izjūt pilngadību, ko tā sniedz? Pēc likuma par pilngadīgu Latvijā uzskata cilvēku, kas sasniedzis 18 gadu vecumu un kļūst juridiski atbildīgs par savu rīcību.

Diskusijas sākumā studijas viešņas dalījās savās izjūtās un pieredzē par pārmaiņām, sasniedzot pilngadību. «Tās pārmaiņas nenotiek brīdī, kad sasniedzam pilngadību, tās pārmaiņas sākās jau kādā citā posmā, kas ir ļoti individuāli. Tas ir ļoti atkarīgs no apstākļiem, kādos mēs dzīvojam un kādos jaunietis uzturas,» domās dalās Katrīna Velta Ūdre, «ja es runāju par sevi, tad tā pilngadība man mentāli pienāca ap 16 gadu vecumu, un pēc 18 gadu sasniegšanas es sāku apzināties, ko vēlos no dzīves, ko vēlos sasniegt.» Katrīna Velta uzskata, ka atbildība un citas ar pilngadību saistītas lietas ir individuālas, jo uzskati par to, kas ir jāpaveic un kādiem mērķiem jābūt, sasniedzot 18 gadu slieksni, katram ir atšķirīgi.

Gaidas un realitāte
«Es noteikti pievienošos Katrīnai, ka atbildība katram iestājas citādi un, man liekas, ka tie ir kādi pāris mēneši līdz pāris gadiem, kad tu saproti, ka esi pilngadīgs un sākusies pieaugušo dzīve,» uzskata Eva Reinfelde, «pilngadība 18 gados pēc likuma piešķir jaunas
atbildības, iespējas un pienākumus, bet tas ir vairāk tāds prāta stāvoklis, kurā atrodies.» Evai sākumā esot šķitis, ka pilngadības sasniegšana būs maģiska diena, kura mainīs viņas dzīvi, jo varēs darīt dažādas lietas, taču notikuma dienā saprata, ka nekas būtiski nemainās. «Visu darīju tieši to pašu. Var nokārtot, protams, autovadītāja tiesības, nopirkt alkoholu, bet pārējais ir tieši tas pats, kas bija 16 gados, tas neko īpaši nemaina.»

Katrīna Velta piekrīt Evai, jo arī viņas uzskati par to, kāda būs dzīve pēc pilngadības, krasi atšķīrās no īstās pieredzes. «Tas saviļņojums ir kādu nedēļu, pirms paliek 18 gadi, un tad vienu dienu tev ir 17 un nākamajā dienā jau 18 gadi,» stāsta Katrīna Velta, «kad man palika 18, tad pandēmija bija pilnā sparā, mani apsveica mamma, vecvecāki. Pirmā doma bija, ka jānokārto autovadītāja tiesības, un, atzīšos, ka izjutu bailes, jo mācījos 12. klasē un sapratu, ka ir jādomā par augstskolu, autovadītāja apliecību, un tā atbildības izjūta radās ne tikai pret sevi, bet arī pret citiem, jo apkārtējie no manis sagaida vairāk.»

Azarts lielāks,
kad nedrīkst
Diskusijas vadītāja vaicāja, vai tā ir taisnība, ka azarts, lai iegādātos alkoholu un citas atkarību raisošas vielas, ir tieši nepilngadīgu jauniešu vidū? «Azarts noteikti, jā, jo viss, ko nedrīkst, taču ir daudz foršāks un interesantāks. Ir arī tas adrenalīns, jo, ja nu pieķers vai policija garām brauks un mamma uzzinās, tas dod to adrenalīna devu,» uzskata Eva, «pieaugot zini, ka tas ir atļauts un to var izdarīt jebkurā brīdī, jo nav jāgaida kāds, kurš vakarā varēs atnākt no darba un nopirkt cigaretes vai alkoholu. Tu pats to vari izdarīt, un tas vairs nav tik interesanti.» Katrīna Velta piekrīt, ka visos kopš dzimšanas ir iekodēts, ka aizliegtais auglis vienmēr ir saldāks par to, ko varam saņemt, pēc tā arī tiecamies. «Tas ir kaitīgi, tas ir slikti, un mēs visi, man liekas, esam gājuši tam cauri. Tas ir azarts, bet, man liekas, ka ir tādi jaunieši, kuri to nevēlētos darīt, bet «pavelkas» līdzi draugiem, ja tos var saukt par draugiem,» domā Katrīna Velta.

Eva uzskata, ka gadījumā, ja alkoholu pārdotu no 16 vai 21 gada vecuma, nekas nemainītos, jo milzīgs daudzums jauniešu lieto alkoholu pirms 18, un tāda pati situācija būtu arī, ja ierobežojumi būtu citādāki. «Man liekas, ka tas ir ļoti atkarīgs no vides, kurā atrodas bērns, kā arī no audzināšanas, jo, ja visi viņam apkārt pīpē, dzer un lamājas, tad viņš to nesīs ārā no mājas un, ja vēl papildus tam atrod tādus pašus draugus, tad tas arī vienkārši paliks tā,» uzskata Eva. «Es nezinu, ko var darīt sociālais dienests šajā ziņā, ja nu vienīgi ievietot viņu jaunā vidē, jo tas ir atkarīgs no audzināšanas ģimenē.» Katrīna Velta pastāsta, ka pašlaik uz ielām var redzēt ļoti daudz bērnu, kuri smēķē «Saltu» (vienreizēja elektroniskā cigarete), un uzskata, ka vairums to nedara atkarības dēļ, bet gan tāpēc, ka daudzi citi arī to dara.