Ar Latgali sirdī, Zemgalē iesakņojusies

Vecsauliete Silvija Beitiņa: «Bauskas Dzīve» ir vienīgā avīze, ko lasu un kam rakstu

Silvija Beitiņa ir ilggadēja laikraksta «Bauskas Dzīve» lasītāja un piedalās arī tā satura veidošanā, vēstulēs avīzei atklājot savas pārdomas un viedokli par notikumiem un sabiedrību. Jau vairāk nekā 50 gadus viņa dzīvo Vecsaules pagastā, bet dzimtā vieta ir Somugola ciems Nīcgales pusē Latgalē.

Pašlaik rit preses izdevumu, arī «Bauskas Dzīves», abonēšana nākamajam gadam, un laikraksts tikās ar vienu no tā aktīvām lasītājām – Silviju Beitiņu.

Kāda bija bērnība pēckara laikā?
– Uzaugu kopā ar vecāko māsu Annu un jaunāku brāli Jāni; mūs audzināja mamma un vecāmamma. Dzīvojām pirtiņā, kur bija gultiņa pie gultiņas. Mammai bija jāstrādā kolhozā, bet par algu un naudu tur nebija runas. Pašiem bija par sevi jāgādā – turējām gotiņu, tai sienu drīkstēja pļaut tikai pa grāvmalām; bija divi rukši – vienu kāva pavasarī, otru – rudenī, audzējām dārzeņus. Vecāmamma daudz ko prata – bija gan vecmāte pie bērnu dzimšanas, gan prata lopus ārstēt. Arī tas palīdzēja ģimenei iztikt.

Mūsdienās nākas dzirdēt, ka cilvēki negrib neko audzēt paši, jo neesot pagraba. Arī mums toreiz nebija pagraba; vecāmamma un mamma izraka zemē bedri, kur, labi pārklāti, glabājās bietes un burkāni. Cilvēki domāja, kā izdarīt, lai viņiem kaut kas būtu.

Mums nebija slikti, bijām paēduši. Un bērnības priekus arī sagādājām sev paši. No atrastām stikla lauskām un dabā salasītiem koku sprungulīšiem gatavojām sev rotaļlietas un izgudrojām spēles. Tagad cilvēki gaužas, ka viņiem viss ir slikti; man šis laiks nav saprotams. Vieglāk ir aiziet uz pagastu «paņaudēt» un izprasīt pabalstu. Visu mūžu esmu radusi – ja man ir, par ko, varu sev atļauties kaut ko vairāk, bet, ja nav, – padomāju, kā uzlabot to, kas man ir.

Vai atceraties savus lasīšanas pirmsākumus?
– Lasīt man iemācīja vecāmamma. Kad sāku iet Nīcgales skolā, es jau lasīju avīzi «Cīņa», bet tur man lika boksterēt – lasīt pa zilbēm, ko nepratu. Man patika latviešu valoda un literatūra, un bija sapnis kļūt par latviešu valodas skolotāju. Tam piepildīties par nepārvaramu šķērsli kļuva matemātika Aglonas vidusskolā. Tā man neļāva iet tālāk. Atceros sapīpējušos un paģiraino matemātikas skolotāju, kas nereti bija agresīvs; bija bail no viņa. Pēc 10. klases man «galva jau bija liela» un mācības vidusskolā neturpināju. Bija jāpabeidz vēl tikai viena klase!

Kas nomainīja sapni kļūt par skolotāju?
– 1964. gadā apmetos pie māsas Rīgā un sāku darbu rūpnīcā «Sarkanā zvaigzne», kur strādāju pie virpas un virpoju revolveru detaļas. (Smaida.) Tur gan ilgāk par trim mēnešiem neizturēju, vēlāk biju strādniece noliktavā.