Ar mērķtiecību un līdzcilvēku atbalstu var daudz sasniegt

Rigonda Liepkaula Bauskā 1. aprīlī atzīmējusi 55. dzimšanas dienu

Jubilāre, būdama uz dzīves 50 gadu sliekšņa, drosmīgi mainījusi savu karjeru – no pavāres darba uz pedagoģiju. Kopš tā laika ar lielu atbildību un sirdsdegsmi viņa strādā izglītības jomā. Neilgajā pedagoga karjeras laikā jau ir saņēmusi atzinības rakstus par augstu profesionālo sniegumu un ieguldījumu bērnu izglītošanā.
Rigonda ir nākusi no desmit bērnu ģimenes, bet tagad ir divu mazbērnu vecmāmiņa. Meita Linda par viņu teic: «Vecmāmiņa – ar lielo burtu!»

Kā tas ir – uzaugt tik kuplā ģimenē?
– Mana dzimtā puse ir Sesava. Ģimenes «desmitniekā» biju sestā, un man ar brāli, kurš – piektais, bija piecu gadu starpība. Var teikt – biju otrā piecinieka vecākais bērns. Man ir četras māsas un pieci brāļi – Dainuvīte, Ilgonis, Sandra, Haralds, Airita, Arvils, Ingars, Arnita un Ainārs. Tagad diemžēl esam vairs tikai astoņi. Ģimenē bijām ļoti draudzīgi, tā mūs audzināja – ģimene ir liela vērtība. Lielākie allaž pieskatīja mazākos. Joprojām esam tuvi ar brāļiem un māsām.
Mājās allaž tika atzīmēti Ziemassvētki, bet Jāņus svinējām kopā ar kaimiņiem kuplā pulkā. Vecāki vēlējās, lai bērni vasarās strādā; mums bija piemājas saimniecība – lopi, dārzi. Mums ieaudzināja darbu izdarīt labi un līdz galam. No rītiem agri cēla augšā, lai ietu ravēt vai darīt citus darbus. Protams, ka bērnam tas likās grūti, bet nebija doma, ka varētu neiet vai runāt pretī vecākiem.

Kāds bija ceļš no pirmās skolas uz profesiju?
– Mana pirmā skola bija Sesavas pamatskola, mums bija maza klase – tikai divpadsmit bērnu. Bija ļoti jauka skolotāja, kas bija autoritāte un prata uzturēt draudzīgu atmosfēru. Skolas laikā man patika dažādas uzstāšanās uz skatuves publikas priekšā; laikam gribēju būt aktrise. (Smaida) Man bija spēcīga balss, vadīju dažādas skates.
Skolotāja gribēja, lai turpinu mācības vidusskolā; viņa jau tolaik saskatīja manī skolotājas dotumus. Bet pašai tolaik tas neinteresēja. Vecāki uzskatīja, ka jāturpina mācības tehnikumā, lai iegūtu profesiju. Izraudzīts tika Kandavas lauksaimniecības tehnikums, kur iestājos pārtikas tehnologu specialitātē. Kandavā dzīvoja mana vecākā māsa, un mamma gribēja, lai es būtu pieskatīta. Sākumā dzīvoju tehnikuma kopmītnē, bet tur ļoti nepatika obligāto rīta rosmju dēļ – tā agrā celšanās un skriešana. Labāk bija dzīvot pie māsas.