Ar prieku par katru dienu; Iveta Lauka Bauskā atzīmējusi 50. dzimšanas dienu

Iveta Lauka Bauskā atzīmējusi 50. dzimšanas dienu

Jubilāre pasaulē nākusi Bauskā, kur viņas mammas dzimtas saknes ir vairākās paaudzēs. Te pagājusi arī lielākā dzīves daļa, bet bērnība un skolas laiks aizvadīts Vidzemē. Pašlaik Iveta Lauka ir pirmsskolas izglītības iestādes «Zīlīte» pedagoģe.

Kas aizveda uz Vidzemi?
– Tēvs bija vidzemnieks, viņam Praulienas pagastā dzīvoja vecāki. Tēvs vēlējās būt viņiem tuvumā un atbalstīt. Tā pārcēlāmies uz Madonu. Bet vecmāmiņas mājas Saikavā mums ar māsu Sandru kļuva par bērnības paradīzi. Bijām atšķirīgas; Sandra vairāk izpaudās uz āru, bet es biju vērsta uz iekšējo pasauli. Vecmāmiņa mācīja – tu esi vecāka un gudrāka, tev ir jāpiekāpjas. Tētis māsu bija iesaucis par «adatiņu», bet mani par «stirniņu». Kad man bija pieci gadi, traģiskā negadījumā gāja bojā tēvs. Vēlāk vienmēr vecmāmiņas acīs varēja redzēt asaras, viņa agri bija zaudējusi savu jaunāko bērnu.

Kas tas bija – bērnības paradīze?
– Tās bija vecmāmiņas sirsnības ieskautas bezrūpīgas dienas brīvībā, dabā, ar kaķi, suni un mājlopiņiem. Tur ļāva bērnam pašam veidot savu dienu, radoši izdomāt nodarbes un spēles. Tur mūs sargāja no negatīvā un satraucošā – nedrīkstējām redzēt cūkas kaušanu, arī teliņš atskrēja pāri upei, nevis piedzima govij. (Smaida). Vecmāmiņa nekad nerājās, saveda mūs kopā, lai dzīvojam draudzīgi. No viņas izstaroja tāds miers; prata visu atrisināt tikai pa labam un nekad nepārmeta. Vecmāmiņa bieži dungoja dziesmas pie sevis. Tas mani rosināja domāt par tā laika stipro cilvēku, kā tika galā ar situācijām, kurām mūsdienās nereti liek pretī tabletes un mākslīgus mierinātājus. Vecmāmiņai bija nozīmīga loma manā dzīvē.

Kā pagāja meitenes dzīve pilsētā?
– Biju bērnudārza bērns. Man bija ļoti mīļa audzinātāja; atceros, viņa bieži man noglaudīja matus un sakārtoja sprādzīti. Ja salīdzinu, tad toreiz bērniem pašiem bija vairāk jāizpaužas, nevis jāstrādā ar kopētiem materiāliem. Sliktākās dienas bija tad, kad pie bērnudārza piebrauca zobārstniecības mašīna; tas bija biedējošs pasākums. Ļoti patika dziedāt; atceros, reiz ar ansambli uzstājāmies pat kāzās.

Vēlāk mācījos Madonas vidusskolā, kur 1989. gadā pabeidzu pamatskolu jeb toreiz – astoņgadīgo skolu. Skolā biju klusa meitene, nekur īpaši neiesaistījos. Kad man bija vienpadsmit gadu, mammai izveidojās jaunas attiecības, un ģimenē dzima vēl pieci bērni – Anželika, Aleksandrs, Marita, Juris un Uģis. Dzīves apstākļi bija visai smagi. Dzīvojām pieticīgi, un man nekādu pulciņu ārpus skolas arī nebija. Klasesbiedri saskatīja, ka man var uzticēties un draudzēties. No pamatskolas laika nākusī draudzība ar klasesbiedreni Sandru ir saglabājusies joprojām. Viņa man palīdzēja, bija drauga plecs.

Vai bija nodomi par profesiju un lielo dzīvi?
– Sapņoju kļūt par dziedātāju. Man ļoti patika estrādes dziedātājas, kas piedziedāja solistiem. Mēs bērnībā kopā ar māsīcām pie vecmāmiņas rīkojām koncertus. Vienmēr paticis kādam palīdzēt, tam biju radināta laukos. Bija sapnis par savu ģimeni – tādu, kurā nestrīdas, kurā nav pazemojumu. Pēc astotās klases devos uz Rīgu. Radiniece ieteica mācīties par šuvēju, lai gan līdz tam šūt nebiju mēģinājusi. Pabeidzu Rīgas 34. arodvidusskolu, kur ieguvu šuvējas profesiju. Jau prakses laikā atgriezos Bauskā. Man patika šūt, bet šuvējas darbā sabiju vien pusotra gada.