Astoņi gadi svešumā

Rundāles apvienībā izdota jau otrā grāmata «Atmiņu upe plūst», kur publicēti 50 rundāliešu stāsti – par spēcīgām dzimtām, par mājām, kurās dzīvojušas tik daudzas paaudzes, par kara laiku, par darbu gan saimniecībās, gan citās iestādēs, par deportāciju gadiem, informē grāmatas sastādītāja, Pilsrundāles bibliotēkas vadītāja Aelita Ramane. Saturs ir veidots četrās nodaļās: «Ar Rundāli saistītie», «Pilnestīga dzīve starp Kaucīti un Lielupi», «Ar stiprām saknēm Svitenē» un «Dzīves rūdītie viesturieši».
«Bauskas Dzīve» šodien ar apgāda «Madris», A. Ramanes un autoru atļauju turpina publicēt kādus no šiem 50 stāstiem, pirmais bija lasāms laikraksta 1. marta numurā. Šodien vēstījums 1949. gada 25. marta deportāciju atcerei.

Latvijā nav tādas ģimenes, kuru nebūtu tieši vai netieši skārušas represijas. Arī mūsu ģimenei tās nepagāja garām.

Mūsu tēvs Edmunds Timmermanis bija Svitenes pagasta vecākais. 1945. gada janvārī viņu izsūtīja uz Urāliem un nometināja Soļikamskas sāls raktuvēs. Daudzi no bada tur gāja bojā. Mūsu tēvs izdzīvoja un pēc diviem gadiem atgriezās mājās. Man tad bija seši gadi.

1948. gada ziemā Svitenes pusē nodibināja kolhozu «Dzintari». Mūsu ģimene bija ieskaitīta budžos, kas kolhozam bija nevēlami.

Mamma savulaik bija beigusi Jelgavas Valsts skolotāju institūtu, un viņai piedāvāja skolotājas darbu. Tā mēs septembrī ar zirga pajūgu, paņemot līdzi nepieciešamākās mantas un vienu govi, mērojām ceļu uz Taurkalnes pagasta (tagad Valles) Vasku skolu, atstājot dzimtās mājas «Grābēnus» (vēlāk pagasts tur ierīkoja tautas namu).

Pienāca mūsu tautas melnā diena – 1949. gada 25. marta rīts bija drūms un pelēks, raudāja ne tikai cilvēki, bet arī daba, katrs vismazākais koka zariņš šūpoja asaru lāsi.

Es mācījos otrajā klasē (pirmo klasi beidzu Svitenes skolā). Skolas sētā iebrauca kravas automašīna ar bruņotiem karavīriem. Zvans uz pirmo stundu iezvanīja mazliet agrāk nekā parasti, un mēs visi sēdējām klusi un nobijušies. Tad bruņota karavīra pavadībā ienāca mans brālis Uldis, kurš mācījās ceturtajā klasē, un aizveda mūs uz dzīvokli. Tur priekšā bija vairāki sveši cilvēki. Sarakstā bija minēta mamma un mēs, trīs bērni. Tēvs vēl bija pierakstīts Svitenē. Tā kā viņš bija atbraucis ciemos, tad brauca mums līdzi brīvprātīgi. Divdesmit minūtēs lika savākt mantas.

Mūs aizveda uz Valli, lika apmesties šķūnī. Pievakarē, kad visi bija savākti, ar mašīnām veda uz Vecumnieku dzelzceļa staciju, kur uz sliedēm jau gaidīja garš vilciena sastāvs ar sarkanbrūniem lopu vagoniem. Bērni un jaunieši iekārtojās uz augšējām lāvām, vecākie palika lejā uz mantu saiņiem.

Tikai 27. marta rītā vilciens atstāja staciju. Pārbraucot Latvijas robežu, ainava strauji mainījās: klajumi, nabadzība, sādžas, mājas ar salmu jumtiem, vietām arī meži. Braucām pāri varenajai, skaistajai Volgai, cauri Urālu kalnu grēdu tunelim.
Ceļā paretam, īpaši nomaļās vietās, izlaida no vagoniem un turpat pie sliedēm vajadzēja kārtot savas dabiskās vajadzības bruņotu vīru klātbūtnē. Braucām divas nedēļas. Reizēm stacijās deva kāpostu zupu, prosas biezputru, pa gabaliņam ķieģelīša maizi.

Tālais, grūtais ceļš beidzās Omskā. No turienes gara kravas automašīnu rinda izsūtītos veda uz astoņdesmit kilometrus tālo Pavlogradu. Tur tirgus laukumā visiem lika izkāpt sniegā un dubļos apskatei un izvēlei. Sabrauca kolhozu priekšnieki, un, protams, katrs gribēja tos jaunākos un stiprākos.

No rajona centra pa pavasara šķīdonī izdangāto ceļu bija jābrauc uz piecdesmit kilometrus attālo galamērķi Novouraļsku, tur sādžas vidū izsēdināja un vēršu pajūgos izvadāja pa mājām. Mūs izmitināja caurstaigājamā istabā pie četru bērnu atraitnes. Mamma vagonā bija sadraudzējusies ar vientuļo, sešdesmit četrus gadus veco Otīliju Mālīti, un viņa mūs pieņēma savā ģimenē. Otīlija labi prata krievu valodu, jo Pirmā pasaules kara laikā bija strādājusi Caricinā par skolotāju. Viņa mums daudz palīdzēja, īpaši apgūt valodu.

Pirmajā vasarā pārgājām dzīvot uz citu māju. Tur vienā istabiņā dzīvojām deviņi cilvēki, vēl pienāca Elza Pildava ar meitiņu Aiju un vīramāti. Tā kopā nodzīvojām piecus gadus. Sādžā bija trīspadsmit ģimenes no Stelpes, Taurkalnes, Vecumnieku un Bārbeles pagasta. Jānis Gulbis no Vecumnieku pagasta bija visvecākais – septiņdesmit septiņi gadi, visjaunākās – mana māsa Liena un sešgadīgā Aija.