Ziedonis Stiķis atzīmējis 65. dzimšanas dienu; viņš atjaunojis daudz seno mašīnu

Ziedonis Stiķis atzīmējis 65. dzimšanas dienu; vairāk nekā 30 gadu ir gida darbā

Gailīšu pagasts ir jubilāra Ziedoņa Stiķa dzimtā vieta, kur uzaudzis un gājis skolā. Tur arī aizvadīta darba mūža lielākā daļa. Ziedonis atjaunojis seno tehniku kolhoza «Uzvara» muzejā, filmējies, tagad ir gids Rīgas motormuzeja Bauskas filiālē.

Kāda bija zēna dzīve pirms pusgadsimta un agrāk?
– Ģimenē biju vecākais brālis Mārim un Indrai, bet mūs nešķīra liela gadu starpība. Dzīvojām viensētā, tuvākā māja bija ap pusi kilometra attālumā. Vecāki gāja kolhoza darbā. Kad tēvs devās uz darbu, es vēl gulēju, bet pārradās, kad es jau gulēju. Mazotnē lielākoties biju vecvecāku audzināšanā, kas dzīvoja mūsu mājas otrajā pusē. Kad vecāki izšķīrās, sākumā dzīvoju pie mammas, vēlāk – pie tēva. Kopš bērnības man patikuši «dzelži»; tēvs bija mehāniķis Pāces sovhozā, varēju iet pie viņa uz darbnīcām un tur iepazīt tehniku. Ap trešo klasi tiku pie sava pirmā velosipēda. Tēvam bija motocikls un vēlāk arī automašīna, tie bija arī mans vilinājums. Tas bija ap ceturtās klases laiku, kad tēvs atļāva pa pļavu pabraukt ar «Zaporožecu». Ar koka kluci pacēlu augstāk automašīnas sēdekli, lai varētu atsniegt pedāļus un stūri. Bet bērnībā lika arī pie darba piemājas saimniecībā – ravēt, grābt un vākt.
Sešdesmitajos gados un vēlāk zirgu izmantošana lauksaimniecības darbos gāja mazumā, piemājas saimniecībās populāra kļuva pašizgatavotā tehnika, kurai izejmateriālu lielākoties varēja iegūt no tā, kas kolhozam vairs nebija vajadzīgs. Veikalā nopirkt daudz ko nevarēja. Kopsaimniecības toreiz saimniekoja diezgan neekonomiski, pat izšķērdīgi. Kad mazie kolhozi apvienojās, tad nereti izrādījās, ka lielajam kāda pavisam jauna tehnika vairs nebija vajadzīga, un to izmeta lūžņos.