“Bauska ir mana pilsēta”;Leonids Antonovičs atzīmējis 65. dzimšanas dienu

Leonids Antonovičs atzīmējis 65. dzimšanas dienu

Jubilāra dzīve aizsākusies Baltkrievijas lauku ciematā Grodņas apgabala Ašmjanu rajonā, bet kopš divu gadu vecuma viņš dzīvo Latvijā. Tagad Leonids jau vairāk nekā četrdesmit gadus ir baušķenieks.

Kā jūsu ģimene nokļuva Latvijā?
– Tolaik Baltkrievijā ieradās aģitatori un aicināja pārcelties uz Latviju strādāt lauksaimniecības darbus kolhozos un sovhozos. Baltkrievijas varas iestādes neļāva brīvi izbraukt. Vecāki stāstīja, ka naktī atbraukusi mašīna no Latvijas un slepeni devušies ceļā. Ģimene apmetās toreizējā Jelgavas rajona Vircavas pagastā, kur vecāki strādāja dažādus darbus kolhozā.

Kāda bija bērnība Vircavas pagastā?
– Mums ierādīja dzīvokli lauku mājā, ko ieskāva kolhoza lauki. Tas arī palicis atmiņā – plaši lauki un grāvji, kur aizvadītas bērnības dienas. Ģimenē bijām četri bērni – Edvards, Regīna, Janīna un es. Biju jaunākais, ar jaunāko māsu mums bija desmit gadu starpība. Kad biju vēl pavisam mazs, lauku ainavu lielākoties varēju vērot tikai pa logu. Vecākiem bija jāiet kolhoza darbā, arī brālis un vecākā māsa jau strādāja, bet jaunākā gāja skolā. Mani dienām atstāja vienu mājās un drošības pēc ieslēdza. Kad vecāki nākuši mājās, nereti es esot stāvējis logā un dziedājis. Dziedāt man paticis no mazotnes un patīk joprojām.

Kā aizritēja skolas gadi, kādas nodarbes tad bija aizraujošas?
– Mana pirmā skola bija Jelgavā, kur mācījos līdz 5. klasei, jo Vircavas skolā tolaik nebija mācību krievu valodā. Vēlāk mācījos Vircavā, kur pabeidzu vidusskolu. Zēna gados manu draugu loku veidoja bērni no apkārtējām lauku mājām, kuri runāja tikai latviski. Tas man labi palīdzēja apgūt latviešu valodu. Ziemās daudz slēpojām, slidot sāku ar tēva darinātām slidām. Vēlāk māsa man uzdāvināja īstas slidas. Hokeja spēlēšanai paši uztaisījām nūjas un ripu. Vasarās daudz noskraidījāmies ar bumbas spēlēm. Ne katram bija sava bumba, man arī ne, jo mūsu ģimene nebija tik pārtikusi. Taču toreiz bērni daudz nešķiroja – kas mans, kas tavs, visi kopā spēlēja. Boksa cimdus uzmeistarojām no ziemas cepurēm. Ausaines tam labi noderēja.
Kopš bērnības liela vieta manā dzīvē bijusi mūzikai. Vecākais brālis spēlēja akordeonu, vecākiem ļoti patika dziedāt, mājās dziedāja un dejoja. Esmu tā uzaudzis, man tas ļoti patika. Kad biju ap desmit gadu vecumā, sāku spēlēt garmošku (harmonikas – red.), ar to ļoti aizrāvos. Vecāki slimoja, tāpēc bija daudz jāpalīdz mājas saimniecības darbos. Pratu pļaut zāli ar izkapti un izslaukt govi. Reiz, kad mamma bija slima, es ganībās slaucu govi. Skolas biedri bija to redzējuši un pēc tam skolā mani sauca par «dojarku» (slaucēja krieviski – red.). Toreiz tā nebija uzslava, bet vēlāk vecākajās klasēs mani par to cienīja.
Skolā no mācību priekšmetiem man patika fizika, jo īpaši interesēja elektronika, ģeometrija un astronomija. Ar elektroniku nodarbojos arī patstāvīgi, vecāki man abonēja žurnālu «Radio», no tā mācījos. Aizrāvos ar mūzikas nodarbībām. Dzejoļus varēju ātri iemācīties, ar to ieguvu labas atzīmes literatūrā un varēju kompensēt nesekmīgās. Tomēr nekāds čaklais skolēns nebiju, bieži nācās kavēt skolu, jo bija jāpalīdz vecākiem.

Vai mūziku varat saukt par mūža aizraušanos?
– Nevaru savu dzīvi iedomāties bez mūzikas. No brāļa iemācījos spēlēt akordeonu. Kolhoza mūzikas ansamblim pievienojos, kad mani palūdza salabot instrumentu «Jonika». Tur biju sajūsmā par plašo instrumentu klāstu. Man bija 14 gadu, kad kļuvu par ansambļa dalībnieku – spēlēju bajānu un «Joniku». Toreiz mana īstā dzīve bija muzicēšana ballēs, deju vakaros un kāzās. Spēlēt dažādus instrumentus iemācījos pašmācības ceļā, mācījos no citiem mūziķiem, nekādas mūzikas skolas vai pedagogi man nav bijuši. Puišiem toreiz modē bija gari mati, bet skolā tādas frizūras bija aizliegtas. Taču mūziķiem atļāva, man arī bija gari mati. (smaida) Dzīvē esmu spēlējis dažādos pasākumos dažādus instrumentus, arī ģitāru. Tagad muzicējam kopā ar bērniem un mazbērniem. Mūzika ir manā ikdienā un svētkos.