Bērni vienmēr klāt «lipuši»

Ilva Oboleviča Bauskā atzīmējusi 50. dzimšanas dienu

Jubilāre jau divdesmit septiņus gadus ir baušķeniece, bet dzimusi un uzaugusi Aizkrauklē, ko tolaik dēvēja par Stučku. Ilva Oboleviča strādā par logopēdi Bauskas novada pirmsskolas izglītības iestādē «Saulespuķe».

Kāda bija bērnība jaunuzceltajā pilsētā 70. un 80. gados?
– Vecākiem bijām trīs bērni, uzaugu kopā ar vecāko māsu Inetu un dvīņubrāli Alvi. Esmu vienu stundu vecāka par brāli, un tā arī visu bērnības un jaunības laiku sajutos kā vecākā un atbildīgā par abiem.

Mums ar brāli bērnudārzā ilgi iet nesanāca, jo sākās slimošanas – te abiem reizē, te pārmaiņus. Arī mammai nācās pamest bērnudārza audzinātājas darbu. Viņa strādāja darbu, ko varēja paveikt mājās; vēl tagad atceros adāmmašīnas klaboņu, kuru dzirdēju augām dienām.
Kad paaugāmies, lielākoties dzīvojām pa āru no rīta līdz vakaram. Astoņdesmit dzīvokļu mājas pagalmā rotaļu un spēļu biedru netrūka. Mums bija savas spēles, rīkojām sporta olimpiādes ar visiem diplomiem. Tuvējā mežā būvējām štābiņus, lasījām ogas un sēnes; augām paši savā nodabā pa gravām, pļavām un mežu, neviens mūs nemeklēja. Pie mājas bija šūpoles un karuselis, un ceļgali allaž bija nobrāzti.

Dvīņi bija konkurenti vai partneri?
– Ar brāli dzīvojām ļoti saticīgi; es viņu pieskatīju, vācu viņa mantas, vienmēr par viņu rūpējos. Kad gājām skolā, man vienmēr līdzi bija dubultā zīmuļi, pildspalvas un citi piederumi, jo brāļa somā allaž kaut kā var pietrūkt. Ja skolā uzdeva atšķirīgus mājas darbus, pierakstīju arī brālim uzdoto (smaida). Mēs nestrīdējāmies, un brāli sapratu bez vārdiem. Toties man bija grūti veidot attiecības ar meitenēm, viņas nesapratu. Mēs ar brāli bijām saistīti ciešām emocionālām saitēm, bijām kā viens vesels. Tas man atklājās brāļa kāzās, kad ieraudzīju mācītāja rokas virs laulājamo galvām, viņus simboliski savienojot. Tajā brīdī sapratu, ka viņš vairs nav daļa no manis. Mums ar brāli arī tagad ir labas attiecības.

Kāda biji skolniece? Vai jau skolā veidojās ceļš uz pedagoģiju?
– Biju apzinīga un centīga. Vecākajās klasēs gan sanāca pacīnīties ar fiziku, ķīmiju un matemātiku, bet arī tās uzveicu ar centību un neatlaidību. Man bija laba atmiņa, varēju daudz iemācīties no galvas, «iekalu» formulas un teorēmas. Biju pareizā (smaida). Redzu, ka tagad manas īpašības pārmantojusi arī meita – apzinīga un centīga. Biju aktīva dažādās nodarbēs arī ārpus mācību stundām. Vienmēr ir paticis dziedāt, bet interesēja pamēģināt arī daudz ko citu. Dziedāju ansamblī, dejoju tautas un modernās dejas, darbojos keramikas un dambretes pulciņā, pamēģināju arī mākslas vingrošanas nodarbības.

Runājot par profesijas izvēli, bija diezgan pašsaprotami kļūt par bērnudārza audzinātāju, jo tā bija mammas profesija, ko labi pazinu. Arī tas, ka skolā man vienmēr «lipa» klāt «sliktie» bērni, ietekmēja profesijas izvēli. Es viņus sapratu, un nesekmīgos skolēnus neuztvēru citādāk kā pārējos. Bērnībā labprāt pieskatīju mazus bērnus. Man vispār dzīvē «līp» klāt gan pazīstami, gan sveši bērni. Arī tagad darbā izjūtu, cik ļoti bērni tiecas būt manā sabiedrībā.

Kad beidzu vidusskolu 1991. gadā, bija sākušies lielie pārmaiņu laiki; daudzi cilvēki zaudēja darbu, tika aizvērti arī bērnudārzi. Man ieteica izvēlēties studijām logopēda profesiju, kas var noderēt ne tikai bērnudārzā. Jāatzīst, kad pieņēmu lēmumu studēt, īsti nezināju, ko tas vārds nozīmē.