Būt par Ziemassvētku vecīti (1)

Par «vecīša» karjeras līkločiem stāsta Vilnis Līdaka, Gunta Streļčūne un Raitis Sirmanis

Katram no šiem novadniekiem ir sava profesija, kura ne tuvu nav saistīta ar aktiermākslu. Tomēr viņus visus vieno kāda loma – viņi bijuši un varbūt arī šogad būs bērnu gaidītākais svētku viesis – Ziemassvētku vecītis. Par «vecīša» karjeras līkločiem stāsta Vilnis Līdaka, Gunta Streļčūne un Raitis Sirmanis.

Elegantais Salavecītis Vilnis Līdaka
Vilni Līdaku zinām kā ilggadēju Rundāles pils muzeja restauratoru. Taču viņa autobiogrāfijā var atzīmēt arī visai nopietnu Ziemassvētku vecīša stāžu. Kopā ar vienu no dēliem parēķinājuši, ka pirmo reizi svētku personāžs Vilnis bijis pirms aptuveni 12 gadiem, kad pirmajai mazmeitiņai bija vien kādi četri gadi. Nu jau viņa ir pieaugusi sešpadsmitgadniece, taču vectēvs apņēmības pilns Ziemassvētku vecīti notēlot arī pārējiem kopumā sešiem mazbērniem.

Sākums gan meklējams senāk, kad Vilnis, gluži tāpat kā viņa tētis bērnībā, saviem dēliem nolēmis notēlot vecīti. Viss ritējis labi, līdz dēls Jānītis pēc pantiņa noskaitīšanas klusiņām iejautājies: «tēti»? Atšifrēts Vilnis ticis pēc mazītiņā tetovējuma uz rokas, kas iegūts vēl skolas laikā. Taču viņš arvien dažādos pasākumos esot lūkojis, kādi ir Salaveči. Dažkārt bārdā un ķitelī slēptas tikušas pat skolas apkopējas, un tas gan šķitis pavisam aplami. Vilnis prātojis, ka viņš varētu labāk, tāpēc, kaut pats nekad nav piedāvājies būt par Salaveci, ja viņam lūdza to darīt, nekad neatteica.
Viņam ir arī liela priekšrocība – jau gadu desmitiem Vilnim ir sava īstā bārda. Līdz ar to nekādas butaforijas nav jāizmato, seja netiek arī grimēta. «Manuprāt, bērni to novērtē. Viņi redz, ka Salavecis ir īsts, nav pārģērbies. Man patīk, ja savlaicīgi zinu, ka būšu vecītis, jo bārda taču ir jāizaudzē. Tad es jau no Jāņiem to vairs nesaīsinu. Upurējos un staigāju noaudzis, tik pēc pasākuma dodos pie friziera uzfrišināties,» stāsta Vilnis. Jā, mazbērni vectēvu, protams, pazīst, bet mājās ir izrunāts, ka tā ir tāda pasaka un kādam ir jābūt Salavecim. Mājās viņš ir vectēvs, bet darbā – Ziemassvētku vecītis. Un mazbērni pasākumā arī pavisam citādāk nekā mājās izturas – ar zināmu distanci un pietāti.

Arī tērps pils vecītim nav gluži parasts. Cepure rūķu, taču fraka grezna kā īstam baronam, bikses līdz celim, baltas zeķes, greznas kurpes un apmetnis. Tas ir rundālietes, mākslas vēsturnieces Jeļenas Forstes darinājums. «Barons sapucējas skaistākajā tērpā, bet, uzliekot rūķa cepuri, viņš kļūst par Ziemassvētku vecīti,» piebilst Vilnis Līdaka.
Pils Salavecītim vienmēr esot neliels uztraukums, jo «uz skatuves jākāpj» tikai reizi gadā. Pēc 12 gadiem tas, saprotams, ir mazāks nekā pirmajā reizē, taču paiet pirmās piecas minūtes un Vilnis jau esot iejuties Salaveča ādā. Pēc pils darbinieku sarīkotām rotaļām un dziesmām viņam jāuzklausa bērnu dzejolīši un jāpasniedz dāvaniņas. Bijis laiks, kad bērnu bija pat 70 – tad vecīša darbs nemaz nesot bijis viegls.

Bērnu reakcija, satiekot Ziemassvētku vecīti, esot dažāda. Tie, kas dzīvojušies vairāk pa mājām, mēdz būt biklāki. Negrib skatīties, baidās no bārdas. Ir arī īsti drosminieki, kas pamanās gan iesēsties klēpī, gan vienā elpas vilcienā noskaitīt dzejolīti. Kāds pantiņu izčukst, cits deklamē sešus dzejolīšus. Dažkārt mazais ir tā nobijies, ka nevar nekā noskaitīt – tad vecītis mierina, lai iemācīto noskaita mājās pie eglītes tētim.

Vilnim ne pārāk patīk, ka bērns tik vien māk kā noskaldīt «Ko mēs, bērni, darīsim Ziemassvētku vakarā?» un par to gaida dāvanu. Kādreiz viņš šādiem gadījumiem bija sadrukājis tautasdziesmiņas, ko deva bērniem līdzi, lai varētu mājās iemācīties. Vēl īsti solīdi neesot, ja saņemtā paciņa turpat uz vietas tiekot plēsta vaļā un tiesāts tās saturs.

Daudziem vietējiem Rundāles bērniem Vilnis ir īsta Ziemassvētku vecīša etalons, ar kuru viņi kopā uzauguši, taču pirmssvētku laikā veikalā, arī bez rūķa cepures un greznā tērpa, sveši bērni veltot tos īpašos «hmm, vai tik tas nav Salavecis» skatienus.