Bauskas mūzikas un mākslas skolā atkal ir iespēja apgūt čella spēli; intervija ar jauno pasniedzēju Kristapu Grīnbergu

Mūzikas skolotājs čellists Kristaps Grīnbergs intervijā: «Nevēlos sabojāt bērnu prieku un mīlestību pret mūziku»

Šogad Bauskas mūzikas un mākslas skolā atkal ir iespēja apgūt čella spēli. Jaunais pasniedzējs Kristaps Grīnbergs «Bauskas Dzīvei» stāsta par savu ceļu mūzikā un mērķiem skolotāja darbā.
Kristaps Grīnbergs ir jauns vīrietis, kurš mūzikā sasniedzis daudz un ir gatavs iedvesmot savus audzēkņus arī Bauskā. Viņš ir dzimis un joprojām dzīvo Rīgā, taču netālu no Bauskas atrodas viņa vecvecmammas mājas, kur aizvadītas daudzas vasaras.

Pastāstiet, lūdzu, nedaudz vairāk par bērnību!
– Vecvecmammas mājas atrodas Īslīces pagastā aiz Rītausmām, vairāk uz Lietuvas pusi. Tur tika pavadītas manas bērnības vasaras un arī nedēļas nogales. Man toreiz kā mazam zēnam šī vieta ļoti «iekrita» sirdī – lauku māja, dažādi darbarīki un tehnika, daba un viss pārējais. Laukos gan strādājām, gan dauzījāmies pa teritoriju un šķūnīšiem, kamēr pieaugušie neredz, un, protams, gājām peldēties uz Mūsu. Visspilgtāk atceros pirmos patstāvīgos braucienus ar autobusu no Rīgas uz Bausku.
Savukārt Bauska man noteikti asociējas ar pilsdrupām un estrādi, kur vasarās gājām kopā ar vecmammu skatīties brīvdabas izrādes. Viskomiskākais, ko atceros, ka šīs izrādes bija komēdijas, bet, kad trīs gadus pēc kārtas tās klausies, tie joki ir tādi paši kā pirmajā gadā. Es noteikti nekritizēju aktierus un režisorus, jo šie pasākumi tāpat ir pozitīvi palikuši atmiņā.

Jūs sevi vairāk asociējat ar rīdzinieku vai tomēr sirdī esat nedaudz arī laucinieks?
– Jāatzīst gan, ka esmu pilnībā pilsētnieks, bet lauki ir vieta, kur vienmēr gribu atgriezties, iespējams, pat veidot savu dzīvi ārpus pilsētas.

Tagad par mūziku – kā sākās jūsu ceļš mūzikā?
– Es ļoti agri sāku apmeklēt bērnudārzu, ja nemaldos, aptuveni trīs gadu vecumā sāku iet arī tautas deju pulciņā. Jau no mazotnes izrādīju interesi arī par klavierēm. Kad man bija aptuveni seši gadi, vecāki sāka domāt par piemērotākās skolas izvēli, apvaicājās, vai esmu ieinteresēts mūzikā un kādu instrumentu es labprāt spēlētu. Pirmais mūzikas instruments, kas mani ieinteresēja, bija kokle, taču ne visās skolās to varēja apgūt. Maniem vecākiem kopā ar mani ieteica aiziet uz koncertu, lai saprastu, kas tad man īsti interesē visvairāk, – tur pamanīju klarneti, bet beigās nonācu pie čella.
Ar čellu sākās tā – skolotāja Dace Pūce skolā pamanīja, ka man ir tādas «smagākas ķepas», kā viņa teica, un atzina, ka, viņasprāt, man labi padotos čells. Izmēģināju, un izrādās, ka tas ir brīnišķīgākais instruments, kādu varam spēlēt.
Izglītību ieguvu Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Tagad šī skola, Rīgas Doma koru skola un Rīgas Baleta skola ir apvienotas zem viena nosaukuma – Nacionālā mākslu vidusskola, bet, neskatoties uz to, ka manos skolas gados šīs skolas bija atsevišķas iestādes, tāpat iznāca sadarboties ar dziedātājiem un dejotājiem. Bakalauru esmu ieguvis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un pašlaik studēju turpat maģistrantūrā.