«Dakotas» saknes

Bauskas kantrimūzikas otrais festivāls, 2000. gads. Divi mēģinājumi tādiem profesionāļiem ir pilnīgi pietiekami, lai kāptu uz festivāla skatuves. Norunājam, ka tiksimies pie manis vasarnīcā un kopā brauksim uz estrādi. Pa dienu no festivāla rīkotājiem «Remix grupas» esmu paņēmis caurlaides, un bez aizķeršanās esam aizskatuvē.

Kantrimūzikas festivālā
Ilgi nav jāgaida, uz skatuves sestdienas vakarā kāpjam trešie. Visiem ir neliels satraukums. Edžus sarakstījis dziesmu tekstus uz lielām lapām un izkārto uz skatuves grīdas sev priekšā, lai vajadzības gadījumā iemestu aci. Sarokojamies un kāpjam uz skatuves. Publikas nav īpaši daudz, taču šis ir pirmais festivāls, uz kuru atbraukuši arī Dzintras Rozītes līnijdejotāji. Tas ir kas neredzēts un baudāms gan skatītājiem, gan māksliniekiem no skatuves. Viss kopā izskatās kā iestudējums – mūsu roķīgi kantriskā mūzika un tikpat saderīgi dejas soļi. Viss rit bez aizķeršanās, un laimīgi kāpjam nost no skatuves, lai dotos uz interviju ar «Bauskas Dzīves» žurnālistu. Ir ļoti laba un pacilāta sajūta. Sarunājam, ka paskatīsimies festivālu un tad brauksim uz mūsu apmešanās vietu vasarnīcā.

Kad esam vasarnīcā, jautrība sit augstu vilni, kā mēs sakām: «Jautrīte sit aukstu Vilni.» Ir veco jociņu retrospekcija, pārrunājam dienā piedzīvoto. Nakts jau ir krietni pāri pusnaktij, kad nolemjam doties pie miera. Pēc negulētās nakts rīts pārceļas uz pulksten diviem. Sazvanu Edžu ar Silvu un braucam modināt pārējos kolēģus. Tur vēl visi saldi guļ.

Festivāls aizritējis, taču mums jādodas tālāk. Ir piedāvājums uzstāties viesu koncertā festivālā «Liepājas dzintars», festivālā «Saldus saule», Liepājas latviešu biedrības nama sezonas atklāšanas koncertā kopā ar «Opus pro». Atkal mīļi tiekam uzņemti Krišjāņa Valdemāra ielas svētkos Ainažos.