«Dod, Dieviņ(i), kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā»

Iecavniece Ilze Kalniņa-Dauga, Atzinības krusta virsniece, atzīst – sasniegumu un veiksmes pamatā ir bērnībā ieaudzinātais darba tikums

Par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā ar Atzinības krustu apbalvota un iecelta par Atzinības krusta virsnieci Rīgas Tālmācības vidusskolas dibinātāja, iecavniece Dr. paed. Ilze Kalniņa-Dauga. Saskaņā ar Valsts prezidenta un Ordeņu kapitula 2023. gada 4. aprīļa lēmumu 104 sabiedrības pārstāvjiem piešķirti augstākie Latvijas valsts apbalvojumi – Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura ordenis un Atzinības krusts.

Valsts apbalvojumu pasniegšanas ceremoniju tiešraidē varēs noskatīties Latvijas Televīzijas 1. kanālā 4. maijā.

Pirms svinīgās ceremonijas «Bauskas Dzīve» Ilzi Kalniņu-Daugu aicināja uz sarunu.

Kādas izjūtas, saņemot šo augsto valsts apbalvojumu? Vai jums iepriekš bijuši citi jūsu darba novērtējumi?
– Tā man bija īpaša diena, pat nenojautu, ka ir kas tāds iespējams, jo, manuprāt, katrs no mums visus darbus dara no sirds un ar lielu atbildību. No rīta saņemot apsveikumu gūzmu telefonā, sākumā biju neizpratnē un pat izbrīnīta, nesaprotot, par ko tieku cildināta, sveikta un ko es esmu jau «sen pelnījusi».

Pirms šī augstā apbalvojuma biju saņēmusi Luda Bērziņa konkursa laureāta nosaukumu un godarakstu par inovatīvu darbību izglītībā, darbu novadpētniecībā un valodniecībā. Savukārt man kā sievietei nozīmīga balva bija pērn konkursā-forumā «Sieviete arhitektūrā, būvniecībā, dizainā 2021», kur saņēmu balvu par nozīmīgiem sasniegumiem dizaina veicināšanas jomā par mūsu lolojumu – viesu namu «Donas», to es izjūtu kā publisku manas sievišķīgās skaistuma izjūtas atzinumu.

Lūdzu, pastāstiet par bērnību, kā tikāt audzināta, pienākumiem!
– Nāku no darbīgas iecavnieku Bišu dzimtas. Mani vecāki bija ļoti strādīgi, paralēli «valsts darbam» turēja cūkas, govis, vistas, nutrijas, bija siltumnīcas, kurās tika audzēti gurķi un tomāti. Mēs esam četri bērni – trīs brāļi un jaunākā māsa – es.
Esmu lauku bērns, jo visu manu bērnību pavadīja dažādi lauku darbi un dabas tuvums. Mamma bija ļoti darbspējīga un vērtībām bagāta sieviete, darba tikumu viņa ir nodevusi arī visiem saviem bērniem. Ģimenē mums bija katram savi pienākumi, kurus mums uzticēja. Atceros, kad jutos piekusi, sacīju, ka esmu nogurusi, mamma atteica: «Ej un padari ko citu, jo vislabākā atpūta ir darbu maiņa!» Šis moto ir pamats manai turpmākajai dzīvei un manam veiksmes stāstam. Uzskatu, ka bērnībā ieliktais darba tikums seko man visu dzīvi, arī savus bērnus – Lauru un Ričardu – audzinot. Arī viņiem liku daudz strādāt un uzticējos, ka bērns spēj labi izdarīt pats viņam uzticētos darbus.

Maziņi viņi dusmojās, bet šodien ir pateicīgi. Savus bērnus esmu iesaistījusi visos savos biznesos, viņi zina gan darba smagumu, gan gandarījuma izjūtu, ko sniedz labi padarīts darbs.

Noteikti, ka tieši šie smagie zemes, lauku darbi lika man tiekties pēc labas izglītības. Bērnībā gribēju būt kā mana mamma, kas bija veikala vadītāja, ko iecavnieki mīļi dēvēja par «skaisto Vitiņu». Mamma bija strādīga, kārtīga, ļoti prasīga un skarba, un tieši šīs rakstura iezīmes es esmu pārņēmusi no viņas. Mamma allaž mācīja: «Esi tas, kas otram dod, nevis tas, kas no otra mīļi lūdz!» – pēc šāda principa es vadu savu dzīvi. Man tas sagādā prieku un gandarījumu.

Savukārt tētis Iecavā bija sakaru līnijas iecirkņa priekšnieks. Komunikabilitāte, dziedāšana, dejošana un vadīšanas prasmes man ir no tēva. Bērnību pavadot brāļu vidū, nācās izkopt teicamas konkurētspējas prasmes, tā, protams, bija «izdzīvošanas skola» starp trim brāļiem. Varbūt tieši tāpēc savu doktora disertāciju rakstīju par konkurētspēju? (Smejas). Bija arī savi plusi – skolā viņi mani vienmēr aizstāvēja, ja kāds man darīja pāri, bet mājās, kā viņi paši teica, «audzināja par cilvēku». Varu būt pateicīga, viņiem tas ir izdevies uz visiem simt procentiem, ja jau mans devums sabiedrībai tika novērtēts, izvirzot mani tik augstam apbalvojumam.

Mācoties Iecavas vidusskolā, no 4. klases mana klases audzinātāja bija Agra Zaķe –mana Skolotāja ar lielo burtu. Viņa ir manas dzīves skolotāja, kas iedvesmoja uz visu skaisto, labo, estētisko, cildeno un skaidroja, ka «monētai ir divas puses». A. Zaķe mums – klases meitenēm – mācīja, ka sievietei, meitenei jābūt koptai, tīrai, kārtīgai un vienmēr jāzina sava vērtība. To arī zinu! Par savu pašnovērtējumu varu būt pateicīga arī savam tētim, kurš vienmēr man teica: «Tu esi visskaistākā!» Skolā nebiju teicamniece, bet aktīva un radoša darītāja, ļoti aktīvi iesaistījos skolas sabiedriskajā dzīvē. Paralēli mācībām vidusskolā no 16 gadu vecuma strādāju tikko uzceltajā skaistajā Iecavas poliklīnikā par sanitāri zobārstniecības kabinetā.