Dziesmu gars palīdz izdzīvot un atjaunot brīvo Latviju

Inta Puriņa, dzimusi Mārtinsone, Bauskā šodien atzīmē 95. dzimšanas dienu

Jubilāre dzimusi Bauskā, te aizritējuši dzīves gadi un sakuplojusi viņas dzimta. Bet skarbu rētu mūžā ievilkuši ieslodzījuma gadi stingra režīma lēģerī (soda izciešanas nometne – red.) Kazahstānas stepē. Tur izcietusi sodu par to, ka mīlēja brīvu Latviju.

Ar možu smaidu sejā Inta savā dzīves pieredzē dalījās ar «Bauskas Dzīvi» un tiekoties sacīja: «Esmu teju vienā vecumā ar Latviju un arī personīgi piedzīvojusi tās likteņa pagriezienus.»

Skolotāji, kuriem gribas līdzināties
Inta ģimenē uzaugusi kopā ar brāli Gunāru un bērnības dienas atceras gaišas un zinātkāres piepildītas. Bauska toreiz bijusi pavisam citāda – tagadējo Rīgas un Plūdoņa ielu klājis bruģis, bet Kalna iela bija grantēta. Liela izprieca bērniem bija kuplais tirgus sestdienās, tad basām kājām skraidījuši pa tirgus laukuma bruģi, bijis tik daudz interesanta, ko redzēt. Pēc sava vērtējuma izvēlējušies, kurš ir skaistākais zirgs tirgū. Tagadējās jaunās Bauskas teritoriju tolaik aizņēmuši dārzi un pļavas.

Skolas laiks jubilārei saistās ar ļoti gaišām atmiņām; sākusi mācīties pamatskolā, kas atradās gluži jaunajā Bauskas ģimnāzijas namā. Viņa stāsta: «Man ļoti patika iet skolā – gan mācīties, gan tik daudz ko apgūt. Dejojām, dziedājām, dzeju lasījām un atklājām daudz jauna. Skola deva visu. Ļoti patika dziedāšana un vingrošana, literatūrā biju teicamniece. Labi mācījos, un arī uzvedībā man bija teicams vērtējums. Mums bija tādi skolotāji, kuriem gribēju līdzināties, vēlējos kļūt par skolotāju.»

Baigie gadi seko cits pēc cita
Gaišo skolas laiku pāršķēla 1940. gads, kas atnesa Latvijas okupāciju. «Atmiņā iespiedies skats, kā krievi iebrauca ar kāpurķēžu tankiem. Bijām visi kā sastinguši un nesaprašanā par to, kas notiek. Neziņu vairoja prezidenta Ulmaņa aicinājums visiem palikt savās vietās,» atklāj jubilāre.

1941. gada jūnijā cilvēku izvešanas kampaņā Inta piedzīvoja klasesbiedru un savas skolas skolotāju izraušanu no dzīves. Par to viņa atceras: «Sapratām, ka notiek kaut kas baigs un nesaprotams.» Vēlāk, kad pār Latviju bija atvēlies okupācijas vilnis no otras debesu puses, skolā deklamējusi Kārļa Skalbes sāpju pilno dzejoli «Mocekļi». Tas raksturojis Intas izjūtas un atmiņas par nomocīšanai aizvestajiem līdzcilvēkiem padomju okupācijas gadā. Viņasprāt, iespējams, tieši toreiz kā uzticamu Latvijas patrioti un pretošanās cīņu līdzgaitnieci nākotnē viņu pamanīja klasesbiedrs un draugs Gunārs Zemtautis. Pārsteidzoši, ka arī tagad, teju pēc 80 gadiem, jubilāre šīs dzejas rindas norunā bez aizķeršanās.

«Ienākot vāciešiem, krievi lielā steigā atkāpās, un drīz piedzīvojām jaunus šausmīgus notikumus – ebreju masveida nošaušanu. Tas bija drausmīgi,» atceras Inta.

Skološanās divu okupāciju un kara viļņos
Pēc pamatskolas beigšanas Inta mēģinājusi iestāties Jelgavas pedagoģiskajā institūtā. Taču tur konkurss izrādījies nepārvarams, un viņa uzņemta Jelgavas meiteņu ģimnāzijā. Taču 1944. gadā, kad kara viļņi atgriezās no Krievijas puses, Jelgava tika nopostīta, un Inta turpināja mācības Bauskas 1. vidusskolā. Tā kā bijušās ģimnāzijas ēka Uzvaras ielā bija karā cietusi, vidusskolā mācības notika ēkā Rīgas ielā 8, vēlāk – Rīgas ielā 32, kur tagad ir Bauskas pamatskola. «Satecējām atpakaļ Bauskā no citām vietām; pirmajā vidusskolas klasē bija ap 50 skolēnu, izveidoja divas paralēlklases.

Tolaik skolotājs Kārlis Hammers ļoti prata aizraut ar kora dziedāšanu. Man tā ir pie sirds kopš tā laika; paliku ar kora dziesmu uz visu mūžu. Kopā dziedāšanas gars 50 okupācijas gados neļāva dvēselei sabrukt, palīdzēja izturēt netaisnību un nezaudēt ticību brīvai Latvijai,» pauž jubilāre.

Pēc izlaiduma 1948. gadā Inta kopā ar klasesbiedru grupu devusies atzīmēt skolas beigšanu pie Staburaga Daugavas krastā, kur notika zaļumballe. Par šo jaunības dienu vasaras piedzīvojumu stāstot, Inta spēj klausītājam uzburt to tik spilgti, ka rodas klātesamības izjūta. «Redzējām Staburagu, kad tas vēl bija virs ūdens, – milzīgs akmens, kuru rotāja lejup krītošas ūdens lāsītes. Kad zaļumballe bija beigusies, mums bija jāceļas pāri Daugavai, kur sarunātas naktsmājas. Kad visi seši kopā ar laivinieku bijām sasēdušies mazā laiviņā, ūdens bija līdz ar borta malu. Bija nedaudz baisi, bet arī ļoti romantiski. Atceros, cik maigs bija upes ūdens pieskāriens, kad plaukstu iegremdēju tumšajā upē. Tas bija vienreizējs piedzīvojums – naktī celties pāri Daugavai un arīdzan Gunāra pasniegtais ūdensrozes zieds. Bet, kad nākamajā rītā izgāju lauku māju pagalmā, mani pārsteidza un apbūra milzīgs, košs rožu krūms,» atmiņas atklāj Inta.