«Dzīve – raiba kā dzeņa vēders»

Jubilāre. Monika Inape Gailīšu pagastā atzīmējusi 70. dzimšanas dienu

Jau vairāk nekā divdesmit gadu jubilāres mūžs ritējis Gailīšu pagasta Uzvaras ciemā, bet dzīves ceļš aizsācies Stelpes pagastā.

Bērnība meža mājās
Monikas agrā bērnība līdz desmit gadu vecumam aizvadīta «Silazaķu» mājās meža ielokā, kur uzaugusi četru bērnu ģimenē kopā ar brāļiem Jāni, Juri un māsu Mārīti. M. Inape atzīst, ka tādas īsti tuvas attiecības ģimenē bērnu dienās un arī vēlāk dzīvē izveidojušās tikai ar vecāko brāli Jāni.
Spilgti Monikas atmiņās glabājas piedzīvotais meža mājās; nereti meža dzīvnieki tur iegriezušies un arī jutušies «kā mājās». Viņa stāsta neticamus piedzīvojumus par to, kā stirnas un zaķi nekautrējušies ieiet istabās, bet alnis lūkojis, kas notiek kūtī. Reiz Jāņos mazs lācēns, uzrāpies pa kāpnēm uz mājas jumta, mēģinājis nojaukt skursteni, bet, šāviena izbaidīts, tomēr aizbēdzis.
Darbu meitene iepazinusi kopš piecu gadu vecuma; bija jāgana lopi, jāravē dārzs un jāveic citi lauku darbi līdzās pieaugušajiem.
Kad pienāca skolas laiks, ik dienu kājām mērots ceļš uz skolu un mājup ap desmit kilometru, no kuriem astoņi vijās caur mežu. Rudeņos ceļā uz skolu ņemts līdzi groziņš vai spainītis, kas, paslēpti mežā, lai mājupceļā būtu pielasīti ar sēnēm vai ogām. Bet jubilāre par to stāsta ar vieglumu, vien noteic: «Bērniem tolaik bija jāstrādā.» Skolā Monika aizrāvusies ar sportu – īpaši patikusi skriešana un slēpošana. «Lauku skolā valdīja bērniem ļoti labvēlīga gaisotne. Žēl, ka tagad mazās lauku skolas slēdz, arī Stelpes skolu,» pauž jubilāre.
Ziemās tēvs bērnus vedis uz skolu ar zirgu, jo mežā vilki nebija retums, un tie mēdza arī uzbrukt. «Tur bija tāda vilku pļava, kur no attāluma gājām lūkoties, kā vilki gaudo uz debesīm. Ja gāja pret vēju, varēja vilkam pieiet diezgan tuvu,» bērnības drosmīgos piedzīvojumus atklāj Monika.
Netālu no mājām atradušās karsta kritenes, vienā no tām dzestrajā un melnajā ūdenī gājuši peldēties. Monikai atmiņā ir mammas stāsts par pieredzēto zemes iebrukšanu kritenē, kad viņas acu priekšā gan koki, gan lopi pazuduši no zemes virsas.
Vēlāk ģimene pārcēlusies uz dzīvi Stelpes centrā, un tagad no «Silazaķu» mājām palikuši vien pamati. Daļa no mājas vēstures tiek glabāta atpūtas kompleksa «Miķelis» muzeja lauku sētas ekspozīcijā. Tur pārvesta «Silazaķu» klēts, rijā ir pļāvējs, zirga grābeklis un graudu vētījamā mašīna «Imanta».

Izvēlas celtnieka profesiju
Pēc pamatskolas beigšanas Monika mācījusies Limbažu tehnikumā celtnieka specialitātē. Profesijas izvēlē nebijis sapnis par māju būvēšanu, bet gan pavisam cits iemesls. «Gribēju tikt tālāk prom no mājām. Brālis mani kopš bērnības saukāja par Kuku, vēlāk arī visi pārējie. Domāju, ka tālumā to neviens nezinās, bet trešajā kursā to uzzināja arī tehnikumā,» ar smaidu atklāj jubilāre. Pēc tehnikuma beigšanas norīkota strādāt uz toreizējo celtniecības uzņēmumu «Bauskas PMK», kur strādājusi par būvdarbu vadītāju. Neskatoties uz nejaušo profesijas izvēli, darbs celtniecībā paticis. Par to viņa saka: «Biju būvdarbu vadītāja, patika izrīkot. Vēl tagad padodas komandēt, uz ko man norāda mazdēls.»
Monika piedalījusies arī savulaik gigantiskās «AutoVAZ» automobiļu rūpnīcas celtniecībā Krievijas pilsētā Toljati. Tur satikusi savu pirmo vīru, kas arī bija ieradies darbā no Latvijas.
Pēc pirmās meitas piedzimšanas jaunā ģimene atgriezusies uz dzīvi Stelpē, kur Monika strādājusi konservu cehā. Kad vīrs saņēmis mantojumā mājas, pārcēlušies uz dzīvi Krāslavas pusē. Moniku pašu un bērnus vajājušas veselības likstas, vīrs ģimeni pametis. Kad atgriezusies no ilgstošas ārstēšanās slimnīcā, māja izrādījusies tukša, visas sadzīves lietas bija pazudušas. Bija jāmeklē izeja no bezizejas, kad naudas nav un nekā nav no dzīvei nepieciešamā. Uzzinājusi, ka sovhozā Ērgļu rajonā vajadzīga slaucēja, aizņēmusies ceļa naudu no kaimiņienes, devusies turp ar bērniem Lailu un Vilni un to, kas mugurā. Sovhozā sastapusies ar neticamu pretimnākšanu – piešķirts dzīvoklis, un sagādāta iedzīve; jutusies paglābta.
Pēc kāda laika nāca jauni pārbaudījumi; kad vīrs uzzinājis par šķiršanās pieprasījumu, ieradies «viesos», lai uzbruktu. Ievainotu ar vairākiem naža dūrieniem ķermenī, mediķi izglāba Monikas dzīvību, steidzami ar helikopteru nogādājot slimnīcā Rīgā.