Dzīves dotās iespējas jāizmanto

Arnis Almans Bauskā atzīmējis 55. dzimšanas dienu

Jubilārs ir baušķenieks kopš dzimšanas, arī dzīvesvietas adrese nav mainījusies. Lai gan mūža ritumā periodiski nācies būt prombūtnē no Bauskas un arī Latvijas, bet piederīgs jūtas dzimtajai Bauskai.

Izmēģina daudzas jomas
Arņa senči kā Pirmā pasaules kara bēgļi nonākuši Baškīrijā (tagad – Baškortostānas Republika Krievijā), tas arī ietekmējis dzimtas uzvārda rakstību. Tēvs Latvijā atgriezies tikai 1947. gadā. Kopā ar vecākiem Arnis 1983. gadā arī pabijis Baškīrijā, apciemojot radus. Tur vēsturiski dzīvojuši daudz latviešu, izveidojuši latviešu ciemu. Viesojoties pie radiem, gadījies ciema ielās sastapt latviski runājošus vietējos cilvēkus.

Ģimenē uzaudzis kopā ar jaunāku māsu Antru, bet bērnības dienu brīvais laiks aizvadīts puiku kompānijā. Netālu no mājām aiz aptiekas ēkas Dārza ielā tolaik pleties ābeļdārzs, kur būvējuši štābiņus un spēlējuši kariņu. «Nepļautajā zālē varēja labi slēpties, un ābeļu zari bija noauguši tik zemu, ka lejup no koka varēja laisties pa zariem. Dzīvojām pa āru vien. Istabā ieskrēju, tikai lai noskatītos televīzijā tās dienas vienīgo multeni. Ziemās daudz slidojām, mūsu iecienītā slidotava bija vietā, kur tagad atrodas viesnīcas ēka Slimnīcas ielā,» stāsta jubilārs.

Bauskas 1. vidusskola bija Arņa skola no pirmās klases līdz vidusskolas izlaidumam. Skolā paticis, bijis daudz iespēju sevi izmēģināt dažādās jomās – gan teātri spēlēt, gan aktīvi nodarboties ar sportu, visvairāk ar vieglatlētiku. Reiz pamatskolas gados 60 metru skriešanas distancē ieguvis 1. vietu Latvijas mēroga sacensībās. Pirmajā klasē vecātēva dāvātais fotoaparāts rosinājis darboties skolas fotopulciņā; tas arī iezīmējis ceļu uz fotogrāfa profesiju. Bet vēlāk vidusskolas laikā aizsākusies lielā dzīves aizrautība – dejošana.

Ar «Volgu» pilsētā aiz Urāliem
Beidzot vidusskolu, Arnis iestājies 34. profesionāli tehniskajā skolā mācīties fotogrāfa arodā. Taču mācības profesijā 1986. gada rudenī pārtrauca iesaukums PSRS obligātajā karadienestā. Dienesta vieta bija Čeļabinskas pilsēta aiz Urālu kalniem Krievijā.

Tur piedzīvot salīdzinoši vieglas dienas padomju armijā palīdzēja vidusskolas laikā iegūtās šofera tiesības. «Ļoti paveicās – ikdienā vizināju divīzijas komandieri ar tā laika PSRS glauno auto «Volgu»; man bija visai brīvs režīms, varēju braukāt pa pilsētu un apciemot arī savus radus. Bet vispār mūsu daļā bija ļoti stingra kārtība; tur nebija ne labi zināmās krievu armijas «ģedovšķinas» (sistemātiska vardarbība pret jaunākajiem kareivjiem – red.), ne «gubas» soda izciešanai. Tur par sīkāko pārkāpumu pārcēla uz tālākām vietām PSRS – tuvāk tuksnesim,» stāsta jubilārs.

Čeļabinskā varējis iepazīt kontinentālu klimatu, kur ziema iestājas oktobrī un neatslābst līdz maijam. Ziemas vidū gaisa temperatūra noslīd līdz 45 grādiem zem nulles un sniegs sniedzas līdz padusēm. Bet pavasarī, kad saule sāk sildīt, lielais sniegs strauji izzūd kā nebijis, neveidojot plūdus.