Iespējas būt sadzirdētiem

Jauni rīki iedzīvotājiem – referendums, līdzdalības budžets, kolektīvais iesniegums, padomes

Demokrātija nav iedomājama bez pilsoņiem. Pilsoņiem, kuri vēlas veidot vietu, kur dzīvo, labāku. Valstij un pašvaldībai jāspēj sadzirdēt savi iedzīvotāji. Tomēr vien retais zina par iespējām, kā var iesaistīties, lai mainītu valstī vai pašvaldībā notiekošo. Vai manā valstī manai balsij ir nozīme, diskutēja tiesībsarga ikgadējā cilvēktiesību un labas pārvaldības konferences paneļdiskusijā «Sabiedrības līdzdalības iespējas – no apkaimes līdz Saeimai».

Netic savas balss jēgai
Ik pusgadu «Eirobarometrs» visās Eiropas Savienības valstīs veic aptauju, kurā atklājies, ka Latvijā tikai trešā daļa iedzīvotāju tic tam, ka viņu balsij ir nozīme.

36% nav augsts rādītājs. Eiropas Savienībā tie vidēji ir 57%.

«Tomēr ir milzīga atšķirība, kam šo jautājumu uzdodam. Ja jautājam tipiskam Rīgas latvietim, tad rādītāji būs skandināviski – jutīsies vairāk sadzirdēti, jo izmanto, piemēram, platformas «Manabalss» iespējas, par procesiem izsaka savu viedokli sociālajos tīklos. Ja šo pašu jautājumu uzdodam cilvēkam ar zemiem ienākumiem vai vidējam Latvijas krieviski runājošam cilvēkam, būs liela neticība un panīkums. Par spīti tam, ka sadzīviskā līmenī vai ar petīciju parakstīšanu ir bijusi laba pieredze. Latvijā ļoti jādomā par mazāk pārstāvēto sociālo grupu iesaisti. Pagaidām tam nav atrasts labs risinājums. Pieņēmums, kāds līdz šim bijis – labāk strādājam ar Rīgas vai dažādu reģionu aktīvākajiem pilsoņiem, un viņi, savukārt, iesaistīs citus cilvēkus. Kaut kādā mērā pieņēmums attaisnojas, bet ne pilnībā. Attiecībā uz cilvēkiem ar ļoti zemiem ienākumiem, tas nedarbojas. To redzam arī pēc tā, kā viņi balso vēlēšanās. Tas nedarbojas arī uz lielāko daļu krieviski runājošajiem iedzīvotājiem, atskaitot jauniešus, kurus nemākam uzrunāt un iesaistīt kopīgajās aktivitātēs,» norāda sabiedriskās politikas centra «Providus» direktore Iveta Kažoka.

Sabiedrības mikromodelis
Tā nav unikāla problēma tikai Latvijai. Iedzīvotāju iesaiste ir izaicinājums pat demokrātiskākajām sabiedrībām un arī tur nav ļoti labu risinājumu.

«Viena no metodēm, kas pašlaik kļūst aizvien populārāka – izveidot sabiedrības mikromodeli atbilstoši konkrētās vietas proporcijām, tostarp iekļaujot krieviski runājošos iedzīvotājus un cilvēkus ar maziem ienākumiem. Kopīgi vairākas dienas viņi spriež par jautājumiem, kas skar visu kopīgo nākotni. Doma ir tāda, ka cilvēki ar ļoti dažādu dzīves pieredzi spēs daudz labāk saprast, kā risināt kopīgos jautājumus, nekā tie, kuru pieredze ir ļoti vienveidīga. Šādi pasākumi ir dārgi, jo jāatlasa cilvēki, ko parasti dara socioloģisko pētījumu firmas, jāmaksā par to, ka velta savu laiku, bet rezultāti ir labi,» skaidro I. Kažoka.

Kādi ir priekšnoteikumi, lai valsts veidotie līdzdalības instrumenti būtu jēgpilni un sniegtu pienesumu sabiedrības iesaistei? «Akūtākā problēma – dažas ļoti lielas sociālās grupas mums vispār nav iesaistītas kopīgās aktivitātēs valsts mērogā. Pašvaldības līmenī situācija ir labāka. Valstī pietiek dažādu metožu, kā aktīvs cilvēks, ja vien to vēlas, var iesaistīties likumdošanas procesā. Gan ministriju līmenī, kad izstrādā kādu jaunu likumprojektu vai politikas plānošanas dokumentu, gan Saeima ir ļoti atvērta, bieži vien Saeimas komisijās teju katram cilvēkam dod iespēju runāt. Ļoti labi darbojas «Manabalss» process, ir arī aktīvas pilsoniskās organizācijas. Tas viss ir labi. Tomēr bieži vien smagāki jautājumi ir politiski risināmi, un attiecībā uz valstī svarīgām reformām, piemēram, izglītībā, veselībā vai budžeta līdzekļu sadalījumu nākamajiem septiņiem gadiem no Eiropas fondiem, ir problēmas. Pietrūkst pilsoniskā dialoga, sapratnes un vēlmes iesaistīt sociāli mazaizsargātos cilvēkus vai cilvēkus, kuru ģimenes valoda ir krievu,» teic I. Kažoka.